Ārsts cirta ar vārdiem bēdām sagrautajiem vecākiem kā ar nazi: “Jūs saprotiet, ka tas ir krusts uz visu dzīvi?! Bērns – kroplis!” bet sākās dzemdības..

Advertisementresponsive

Uz izmeklēšanu tajā dienā viņi gāja kopā. “Jums būs puika, tikai nepilnvērtīgs… viņam neattīstīsies rociņas un visi iekšējie orgāni ir palielināti….”

Pēc tam ārsts ilgi pārliecināja bēdu sagrautos vecākus: “Jūs saprotiet, ka tas ir krusts uz visu dzīvi?! Bērns – kroplis!” – ārsts skaldīja kā ar nazi, – “Uz jums rādīs ar pirkstiem! Jūs strādāsiet tikai zālēm un lūgsiet Dievu, lai viņš ātrāk nomirtu!”

Oļesja raudāja, bet Žeņa bija sažņaudzis galdu tik stipri, ka pirksti bija kļuvuši balti. …”ziniet, taisām mākslīgās dzemdības un viss beigsies” – pārliecināja ārsts. “Nē!” Oļesja uztrūkās, izdzirdot vīra kliedzienu: “Mēs dzemdēsim!” un viņa piekrītoši māja ar galvu…. “ Jūsu darīšana,”- ārsts pasniedz papīra lapu, – “Rakstiet, ka jūs esiet informēti. Lai pēc tam nav pretenziju.”

Nemiera pilnie gaidīšanas mēneši vilkās lēni. Oļesja stundām ilgi sēdēja pie loga un vēroja, kā smilšu kastē spēlējas bērni. Met bumbu, brauc ar riteni… “Ak Dievs, kā gan mans puisītis turēs bumbu?” – viņa domāja. Žeņa centās cik varēja. Pārtaisīja otro guļamistabu par bērnistabu. Pats uztaisīja gultiņu. Viņš centās nedomāt par slikto, lai neuztrauktu sievu. Aukstā decembra naktī Oļesjai nogāja ūdeņi. Žeņa aizveda viņu uz dzemdību namu, bet pēc tam, notrausis sniegu no soliņa, paņēma Oļesjas jaku un apsēdās.

Pārejiet nākamajā lappusē, lai turpinātu lasīt šo rakstu!