“Meitene līdz slimnīcai nenonāks, atvadieties šeit..”

Strādāju par ātrās palīdzības ārstu. Kavēju darbu, tāpēc izsaucu taksometru. Braucam klusējot. Pēkšņi iezvanās mans telefons. Skatos – draudzene.

Izrādās, ka viņas trīsgadīgajam dēliņam ir augsta temperatūra un tā nekādīgi nekrītas, nolēmusi pakonsultēties ar mani. Izskaidroju, kas jādara un kā kontrolēt situāciju. Kad beidzām sarunu, taksometra vadītājs taktiski pajautāja:

– Vai esat ārste?

– Jā, strādāju ātrajā palīdzībā. Jums arī nepieciešama konsultācija? – smaidot pajautāju.

– Nē jau (arī atsmaidīja šoferis). Vienkārši kopš kādas reizes tagad ārstus vadāju par velti.

Nodomāju, ka viņš vienkārši joko.

– Tā ir jauna valsts programma?

– Nē, programma ir mana personīgā. Vienkārši pirms gada kāds ātrās palīdzības ārsts neļāva nomirt manam bērnam pēc autokatastrofas.

– Saprotu. Bet tas taču ir mūsu darbs, pienākums, par kuru mēs saņemam algu, tāpat, kā jūs par savu darbu – biju nesaprašanā.

Pārejiet nākamajā lappusē, lai turpinātu lasīt šo rakstu!