Vilcienā es aizstāvēju mazu meiteni. Bet tagad moka sirdsapziņa – vai es rīkojos pareizi?!

Kādu laiku atpakaļ braucu ar vilcienu uz Rīgu, nevienu neaiztiku. Kad pēkšņi iekāpa bars skolnieku, vecumā no 9 līdz 11 gadiem. Man blakus apsēdās meitenīte, klusa, mierīga.

Apkārt mums sasēdās puišu grupa, kuru barvedis bija apaļīgs un riebīga izskata zēns. Šis bars sāka apvainot meiteni: `Šķībacainā! Šķībā!` Meitene sarāvās kā tāds zaķītis. Brillēs viņa bija, patiesi mazliet šķielē meitene… Un ko man darīt!?

Skolotāja izliekas to neredzam, pārejie pieaugušie tāpat. Nolasīt šim zēnam notāciju, kā viņam nav kauna?
Tālāk rīkojos tā: mazliet pieliecos uz viņa pusi un pusbalsī saku: `Un Tu esi resns! Resnis un taukublāķis! Patīkami Tev ir?` Bars apklusa, esot pārsteigti par pieaugušas sievietes vārdiem. Puisis apmulsa uz brīdi, pēc tam atkal pie sava: `Es neesmu resns, bet viņa ir šķibacaina!` Es viņam atbildu: `Nu un? Viņa ārstējas. Aci viņai izārstēs un viss būs labi. A Tu tāds resna cūka arī paliksi! (Zemāk spied ‘Uzzināt vairāk’!)