Bet viņa lielākais trūkums, pēc vecāku domām, bija ļoti valdonīga māte. Viņi mēģināja mani atrunāt visos esošajos un neesošajos veidos un apliecināja, ka mana vīramāte neļaus mums normāli dzīvot. Diemžēl tā notika. Žēl, ka nevienu neklausīju un apprecējos. Biju muļķe… Jā, un mīlēju viņu..
Pēc kāzām Igors mani pārvāca pie sevis. Lai gan nē, drīzāk pie savas mātes drīzāk.. Viņš vienmēr viņu dievināja. Un tā mēs sākām dzīvot, kā teica mana vīra māte. Cēlāmies no rīta tikai tad, kad viņa to gribēja. Mēs brokastojām arī tikai to, ko viņa gribēja. Tērējām savu naudu tikai uz to, ko vīramāte atļāva. Kad mūsu meita piedzima, pati Igora māte viņu nosauca par Marinu. Tad viņa sāka audzināt manu bērnu, man nejautājot, vai es to gribu vai nē. Godīgi sakot, es nesapratu, kā var būt pretrunā ar sava mīļotā vīra māti. Es pat nevarēju iedomāties, ka kādreiz viņai kaut kamā varētu nepiekrist.. Es mēģināju iemīlēt šo sievieti un vienmēr izdomāju viņas rīcībām visādus attaisnojumus..
Un tā Marina kļuva par precīzu mana vīra mātes kopiju. Viņa ne tikai kopēja savu raksturu un manieres, bet arī pēc izskata kļuva par vecmāmiņas kopiju! Viņa sāka komandēt ļoti agri, gandrīz no pirmajiem dzīves gadiem. Un tagad mēs ar Igoru dejojām nevis vienu, bet divas melodijas! Un es jutu, ka tāda dzīve man riebjas. Es raudāju dienu un nakti, mani nervi bija sagrauti. Kad aizgāja tai saulē mans tēvs un māte, mana vīramāte teica, ka man ir jāreģistrē viņu dzīvoklis uz Marinas vārda. Viņa par to grabēja no rīta līdz vakaram, un astoņgadīgā Marina klausījās un bija neticami priecīga, ka vecvecāku vietā viņai būs savs dzīvoklis.
No bērna mutes izklausījās ļoti biedējoši: “Kāpēc man vajadzīgas divas vecmāmiņas?” Labāk viena vecmāmiņa un viens dzīvoklis. Pareizi, vecmāmiņ? Mana meita atkārtoja visus vīramātes vārdus un tad sāka domāt tāpat kā viņa…
Jā, tā ir mana vaina, ka ļāvu savu bērnu pārvērst par briesmoni. Un tad tas nonāca tiktāl, ka es vienkārši aizbēgu no vīramātes mājas. Mums ar Igoru vienalga vairs nebija ģimenes. Mēs dzīvojām pēc inerces. Es dabūju darbu. Kad es mēģināju savākt Marinu, viņa kļuva histēriska.. Mana mazā meita kliedza, ka dzīvos kopā ar savu mīļoto vecmāmiņu un tēti.
Nu ko es varēju darīt. Esmu pati ir vainīga, ka ļāvu savai vīramātei iekļūt mūsu ģimenē. Un tagad es palieku viena..
Sāku regulāri maksāt uzturlīdzekļus… Sākās nebeidzami zvani. Tad pusnaktī lika man steidzami atnest Marinai naudu, ēdienam, tad man bija jādodas kaut kur citur, turklāt steidzami un tā tālāk.. Meita ar mani runāja tikai kaprīzā tonī un tikai “Nopērc man to un to! Vai arī – kas Tev žēl? Pēc kāda laika es pārtraucu pilnīgi sazināties ar viņiem. Es nebiju vajadzīga pat savam miesīgajam bērnam..
Es pat nedomāju kādreiz precēšanos vēlreiz.. Es sāku krist panikā, jau no domas vien, ka satikšu to pašu Igoru jeb to pašu māti, kura no rīta līdz vakaram uz mani kliedza un mēģināja pacelt roku. Tāpēc es dzīvoju viena un man neviens nav vajadzīgs.
Sākumā, kad izgāju no tās mājas, nevarēju dzīvot bez Marinkas. Bet pagāja laiks, un viņa turpināja pret mani izturēties arvien sliktāk un sliktāk. Un es nolēmu doties tālāk, nedomājot par viņiem. Starp citu, es pat nezinu, vai manai meitai bija izlaidums vai nē. Es pat kleitu nenopirku. Un es pat nezināju, ko Marina darīs tālāk pēc skolas beigšanas.. Mani tas vairāk neinteresē. Es pilnībā nomaksāju savu vecāku parādu.
Man noteikti nav pienākuma atbalstīt pieaugušu meiteni. Jebkurā gadījumā viņai ir mīļotā vecmāmiņa un tēvs.
Kā Jūs uzskatāt, vai šādas ģimenes ir normālas? Astājiet komentāru!
