Tā kā mēs sēdējām vistuvāk ieejai, sirmā kundze apstājās mums blakus. Tajā brīdī mana meita pielēca un teica: “Vecmāmiņ, sēdies manā vietā.”
Vecmāmiņa stenēdama un vaidēdama apsēdās, un meita ar lepnumu balsī piebilda: “Liels paldies! Mamma man to iemācīja! Es vienmēr dodu ceļu pusmirušajiem!”
Visi autobusa pasažieri sāka smieties līdz pat asarām.. Mana meita, nesaprata, kas notiek, bet bija gandarīta, ka viņas rīcība tika novērtēta, un es, smieklus bremzēdama, paskaidroju sirmajai kundzei, ka tas tā nebija domāts, bija domāts savādāk, bet tā vietā iznāca kāda negaidīta frāze…
Pages: 1 2
