Esmu diezgan noslēgts cilvēks un man ir grūti ielaist savā lokā jaunus cilvēkus. Man ir grūti izveidot jaunas attiecības, iepazīties ar jauniem draugiem, utt..
Iespējams, tieši tāpēc pēc šķiršanās no vīra es ne ar vienu netikos gandrīz 3 gadus. Un kur vispār tagad var iepazīties? Es parasti esmu tikai darbā un skolā, kad paņemu jaunāko dēlu vai dodos uz vecāku sapulcēm ar vecāko..
Ar draudzenēm mēs arī reti tiekamies, un nu protams, neejam neuzkādiem klubiem vai bāriem.. Mēs parasti satiekamies kādā no mūsu mājām. Gatavojam ēst, dzeram paštaisītus uzlējumus un pļāpājam par bijušajiem klasesbiedriem.
Kādu dienu jokodamies sākām tēmu par to, ka mani vajagot ar kādu iepazīstināt. Un tad viņas izskatīja visus vīriešus un saprata, ka nav piemērotu kandidātu.. Vai nu viņi jau ir precējušies, vai nodzērušies līdz nāvei, vai arī ir šķīrušies un maksā alimentus par trim bērniem no iepriekšējām laulībām. Vispār nekas interesants.
Protams, nav tā, ka es patiešām vēlētos precēties. Ar pirmo reizi man pietika. Bet es joprojām esmu sieviete. Un ne tik veca. Es gribu, lai tuvumā būtu cilvēks, kurš par mani parūpēsies un atbalstīs. Un pretī es došu savas rūpes un siltumu.
Es ļoti mīlu savus dēlus. Viņi ir galvenie vīrieši manā dzīvē, viņi man palīdz, cik var. Bet, protams, tas neaizstās otro pusīti.
Un tieši uz šīs situācijas fona es satiku Vjačeslavu. Viņš pats man uzrakstīja sociālajā tīklā. Sveši cilvēki man raksta ļoti reti. Parasti tie, kas cenšas kaut ko pārdot. Bet tos ir viegli pamanīt. Jums vienkārši jāiet uz viņu profilu. Visi ieraksti būs par produktiem, dažādiem konkursiem un piedāvājums pievienoties viņu grupai.
Bet ar Vjačeslavu viss izskatījās diezgan ticami. Skaidrs, ka viņam tas profils jau ir ilgu laiku. Bija fotogrāfijas trīs, piecu, septiņu gadu vecas. Tiesa, pēdējā fotogrāfija ievietota pirms vairāk nekā gada. Bet tas man netraucēja. Pēdējo reizi es pati atjaunināju savu profila bildi gandrīz pirms pusotra gada.
Vārdu sakot, es atbildēju Vjačeslavam.. Pajautāju, kas viņam vajadzīgs. Viņš rakstīja, ka mēs abi sekojam dažām (vienādām) grupām, un viņš gribēja zināt, kas tas ir par cilvēku, ar tik līdzīgām interesēm. Kaut kā saruna sākās dabiski..
Sākumā man bija aizdomas, ka viņam kaut ko no manis vajag. Piemēram, ka viņš vēlas iegūt manu uzticību un lūgt, lai aizdodu naudu.. Vai arī tev ieteiks pievienoties kādai dīvainai grupai. Vai arī viņš ieteiks kaut ko neķītru. Taču pagāja laiks, un mēs ar Vjačeslavu vienkārši turpinājām komunicēt par visdažādākajām tēmām..
Viņš nedaudz pastāstīja par sevi. Vairāk par bērnību un jaunību. Vjačeslavs nez kāpēc nebija īpaši ar mieru rakstīt par to, kas ar viņu tagad notiek. Viņš tikai teica, ka daudz strādā un dzīvo citā pilsētā. Pat ārpus pilsētas. Kaut kas līdzīgs vahtai.
Sākumā es galīgi necik nepārdzīvoju par mūsu saraksti. Tas bija tikai veids, kā pakavēt laiku. Un vēlāk pēkšņi sāku saprast, ka jau pat gaidu ziņas no Vjačeslava.. Un es sāku uztraukties, ja viņš man neraksta dienu vai divas. Un tad viņš pēkši ierosināja veidot attiecības.. Tālāk seko pats interesantākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
