“Sveta, es saprotu, ka tas ir grūti,” man rakstīja Vjačeslavs. – Un es nevēlos tevi piespiest kaut ko darīt. Tu man neko nebūsi parādā. Tu man vienkārši ļoti patīc, un es vairs nespēju to slēpt.
Es padomāju un piekritu viņa piedāvājumam veidot attiecības.. Pietam, viņš man arī patika.. Turklāt, man nebija arī kāds cits čata biedrs, vai vispār kāds vīrietis kurš man interesētu.. Pēc tam viņš man sāka izrādīt uzmanības pazīmes. Man vairākas reizes pasūtīja ziedus. Pārskaitīja naudu.. Un, protams, nemateriālās dāvanas. Dzejoļi, dziesmas, atzīšanās..
Neviens nekad nav mani tik skaisti rūpējies. Sapratu, ka arvien vairāk iemīlos Vjačeslavā. Protams, es gribēju viņu redzēt dzīvajā. Es jautāju, kad viņš varētu atbraukt pie manis ciemos. Vjačeslavs atbildēja, ka viņš ir ļoti aizņemts ar darbu, un tuvākajā laikā nav plānots atvaļinājums.
Es biju sarūgtināta. Un tad es domāju, ka viņa dēļ esmu gatava pati braukt ciemos. Lai gan iepriekš neesmu daudz ceļojusi. Paziņoju par šo ideju Vjačeslavam, bet viņš nez kāpēc nebija priecīgs. Viņš teica, ka viņa pilsētā (tā atrodas ziemeļos) ir ļoti auksti un neforši, un man tur nepatiks.
Es atbildēju, ka tādi sīkumi mani neapturēs. Viņš kādu laiku to noliedza un tad beidzot pateica patiesību.
Tagad viņš atrodas cietumā. Precīzāk, to sauc par kolonijas apmetni. Tas ir, viņš iet uz turieni strādāt, dzīvo īpašā kopmītnē un pat ir iespēja izmantot telefonu.
Viņš tika ieslodzīts par slepkavību aiz neuzmanības. Un līdz termiņa beigām vēl palikuši gandrīz trīs gadi.
Protams, es biju šokā, kad uzzināju par to. Kad nācu pie prāta, sapratu, ka esmu ļoti pieķērusies Vjačeslavam un būtu sāpīgi tik pēkšņi pārtraukt ar viņu attiecības. Šķiet, ka es viņu jau labi pazīstu un ka viņš ir labs cilvēks.
Bet, ja viņš man meloja jau no paša sākuma un slēpa to gandrīz sešus mēnešus, iespējams, viņš melos arī par citām lietām. Kā Jums šķiet?
