Vārds “Barbara” nes sevī seno Romas imperiju atgādinājumu par ārzemniekiem, ko romieši dēvēja par “barbariem”. Šķiet, viņiem šie cilvēki šķita vienkārši kā “barbari” – svešinieki, kas valda savās zemēs, neievērojot romiešu civilizācijas standartus. Šī vārda etimoloģija atklāj tās saknes kā svešinieka un, dažkārt, neapstrādāta, necivilizēta ārzemnieka saikni.
Rimma un Inna – divi vārdi, ko kristieši reti dod savām meitām, jo to uztver kā vīrišķīgus vārdus. Šie nosaukumi tiešām izraisa uzmanību, jo tie ir reti sastopami un seni vīriešu nosaukumi. Interesanti, ka sākotnēji Rimma un Inna bija vīriešu vārdi, piederot ticības mocekļiem. Tomēr laika gaitā šie vārdi ieguva arī sieviešu izmantošanai piemērotu nozīmi un kļuva par sieviešu vārdiem. Šīs vārdu transformācijas liecina par to, kā valodas un kultūras dinamika mainās un pielāgojas laikmeta prasībām un sociālajiem normatīviem.
Ksenija un Alīna nes līdzi interesantu semantisko slodzi – “viesis”. Tomēr, kā norāda daži seno valodu avoti, šis jēdziens var tikt asociēts arī ar “svešinieku”. Šāds vārda izcelsmes izpratnes aspekts rada jautājumu – vai ir svarīgi apzināties, ka jūsu meita var tikt saistīta ar svešinieka jēdzienu vēl pirms viņas dzimšanas? Šāda apsvēruma iedvesmots padziļināts pārdomu process liek aizdomāties par vārda izvēli un tā slēptajām nozīmēm, kas var ietekmēt ne tikai viņas identitāti, bet arī uztveri sabiedrībā un personīgo attiecību veidošanos.
Klaudija – vārds , kas kautrīgi noglabā seno romiešu izcelsmi un klasisko noskaņu. Neraugoties uz šo vēsturisko cieņu, šajā konkrētajā reģionā vietējie vecāki reti izvēlas šo nosaukumu saviem mazuļiem. Šāda izvēle varētu būt pamatota, ņemot vērā senās romiešu valodas tulkojumu, kur “Klaudija” tiek atveidots kā “klibs”. Tas liecina par to, ka vārds nes sevī asociācijas, kas var nebūt visai iepriecinošas, un tāpēc vecāki rūpīgi izvēlas citus, vairāk mūsdienīgus nosaukumus savām atvasēm.
Olesija – vārds, kas mūs iepazīstina ar senās slāvu baznīcas valodas bagātīgo mantojumu, tulkojot to kā “meitene no meža”. Šī skanīgā nosaukuma etimoloģija šķiet nevainojama, tomēr aiz šīs vienkāršās definīcijas slēpjas dziļākas leģendas un miti. Slāvu tradīcijās mežs ir pārpilnīgs ar gariem un spēkiem, gan labvēlīgiem, gan ļaunajiem. Tādēļ nosaukums Olesija, kas saistīts ar mežu, ne vienmēr nes sevī tikai romantiskas un dzejiskas asociācijas, bet arī atgādina par šo neskartās dabas pasauli, kurā slēpjas gan brīnumi, gan briesmas.
