Mēs ar Lidu nodzīvojām kopā 10 gadus. Ak, cik daudz man bija jāpacieš šajā laikā! Smaga slimība, daudzi strīdi un skandāli gandrīz līdz šķiršanās brīdim, nabadzība… Vārdu sakot, pilna buķete no vidusmēra ģimenes, kurai izdevās saglabāt mīlestību un siltumu, lai vai kā..
Pareizāk sakot, līdz nesenam laikam bija tā – diez vai varu aizmirst un piedot sitienu, ko Lidija vērsa pret mani.. Turklāt es neļaušu viņas rīcībai palikt nepamanītai. Un mūsu drāma sākās neiedomājami – es nopirku tīmekļa kameru, lai vērotu savus bruņurupučus, kamēr neesmu mājās.
Par darbu: dažreiz es dodos komandējumā uz nedēļu vai divām, un visu šo laiku manā akvārijā dzīvojošie bruņurupuči ir bez uzraudzības. Skaidrs, ka kamera, ja kaut kas notiks, dzīvās radības no nepatikšanām neglābs, bet tas man liek justies drošāk, tīri psiholoģiski..
Piespiedu nepieciešamība. Mana sieva burtiski – vispār nerūpējas par saviem mājdzīvniekiem. Lai gan viņai patīk dzīvas radības kā tādas, bet viņa nevar ciest rāpuļus, pat tik mīļus. Viņa saka, ka vien to redzēšana viņai liek justies slikti. Nu, man nepatīk būt uzmācīgam – man bija jāizmanto modernās tehnoloģijas, lai nesastrīdētos ar Lidu.
Tātad, es nopirku kameru, uzstādīju to savā istabā un par to neteicu savai sievai. Es pat nezinu, kāpēc.
Un tā es atkal aizbraucu uz citu pilsētu darba darīšanās. Aizbraucot – iekārtojos viesnīcā un zvanīju sievai.
- Lida – es ierados, viss ir kārtībā.
- Paldies Dievam. Man bez tevis te ir garlaicīgi, tāpēc nolēmu braukt pie mammas, palikšu pa nakti..
Ar to mēs atvadījāmies un beidzām sarunu. Ar mierīgu dvēseli caur lietotni ieslēdzu kameru, lai paskatītos uz dzīvajām radībām, un tur… Lida ir ar kaut kādu dīvainu puisi tieši pie akvārija.
Apziņa negribēja pieņemt šo faktu, man nāca galvā visādi attaisnojumi, ka, piemēram, tas ir tikai kolēģis no darba un par to nav jāuztraucas…
Ar “parastajiem kolēģiem” tādas negantības nedara! Sīkāk neaprakstīšu, bet bija pretīgi skatīties. Jā, es īsti neskatījos — iestatīju kameru ierakstīšanai un gribēju vēlreiz piezvanīt sievai, lai dzirdētu viņas nekaunīgo balsi. Bet tad es domāju – kāpēc? Viņa var tikt sodīta par nodevību ļoti izsmalcinātā veidā.
Pēc dažām dienām atgriezos no komandējuma, bēdas neizrādīju, uzsmaidīju Lidai. Tiesa, viņa izvairījās no skūpstiem un apskāvieniem. Nu, es vienkārši nevarēju pārvarēt sevi pēc tā, ko redzēju. Es laikam esmu slikts aktieris..
Un pēc nedēļas Lidas vecāki ieradās ciemos pie mums uz tējas tasi. Ir pienācis laiks īstenot šausmīgās atriebības plānu par nodevību, bet… kādā brīdī radās šaubas.
Vai tas nebūtu pārāk nežēlīgi? Nē, tā nebūs. Tā kā viņi izaudzināja nodevīgu meitu, tad lai viņi atbild vienādi ar viņu. Tālāk seko pats interesantākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
