Cilvēki mainās – tas ir fakts. Turklāt šīs izmaiņas ne vienmēr ir pozitīvā virzienā. Reizēm kādreiz brīnišķīgs cilvēks vecumdienās pārvēršas par kaut kādu “nezvēru”, kas grauj nervus gan sev, gan saviem mīļajiem.
Esmu to vairākkārt novērojis ar draugiem, bet vēl nesen ticēju, ka personīgi ar šo nepatīkamo parādību nesastašos.. Manas cerības nebija pamatotas – ar vecumu mans tēvs kļuva patiesi nepanesams.
Pretīgākais ir tas, ka kaut kādu apstākļu dēļ 35 gadu vecumā biju spiests dzīvot pie vecākiem, vienā dzīvoklī ar tēti. Viņš kādreiz bija brīnišķīgs – viņam bija savs bizness, kaut arī mazs, viņš par kaut ko interesējās, kopā ar draugiem gāja medībās, makšķerēja, ceļoja.
Tad viņš sāka dzert. Nenodzērās, bet dažkārt plostoja diezgan pamatīgi.. Vispār nekas briesmīgs, bet sagadījās tā, ka kādu dienu dzērumā mans tēvs smagi kļūdījās ar dokumentiem un pazaudēja savu biznesu, ar ko lepojās un ko dārgi vērtēja..
Īstenībā, kā sākās mūsu konflikts… Kādu dienu atgriezos mājās labā noskaņojumā un pastāstīju vecākiem, ka esmu reģistrējis individuālo uzņēmēju un drīz būšu pilntiesīgs uzņēmējs – pārdošu pulksteņu aksesuārus.
Mamma bija priecīga, viņa pat nobira asara, un tēvs pēkšņi kļuva pavisam auksts un attālināts. Pēdējos gados arī bez šī viņš nedega mīlestībā pret saviem mīļajiem, bet te jau pēc minūtes “atdzima” šī vārda sliktajā nozīmē.
Uzklausījis jaunumus, tētis sarauca uzacis un sāka uzdot jautājumus ar ļaunu skatienu.
- Saša, kur tu ņēmi naudu? Aizņēmies no kāda?
- Nē. Esmu nopelnījis sākuma kapitālu, tagad laidīšu apgrozībā…
– Paskatieties uz viņu – tas ir apgrozījums. Gudrs, gudrs, tu neko nevari pateikt,” tēvs paskatījās uz mani ar dīvainu aci, taču viņa tonis palika jsavādāks. – Vai Tev ir biznesa plāns?
- Ēd. Es pats to sastādīju…
- LABI. Paskatīsimies.
Es joprojām nesapratu, uz ko tieši viņš grasās “skatīties”, bet, zinot tēva slikto raksturu, nolēmu vairs nesākt runāt..
Ir pagājuši seši mēneši. Bizness uzplauka – plūda pircēji, piegādātāji veica lielas preču atlaides, peļņa auga. Panākumi pārspēja cerības un šķita, ka pašam tēvam vajadzēja būt pirmajam, kas par mani priecājas, taču tā nebija.
Ar katru dienu tētis kļuva drūmāks un īgnāks, un būtībā vairs nerunāja normāli.
Ļoti drīz mēs redzējām viņa patieso attieksmi pret mani. Es biju šausmās, mana māte bija ar mani.. Tālāk seko briesmīgākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
