“Atved man sarkanu ziedu,” teica mana draudzene Diāna, savā repertuārā..
Tāda “prikoliste” vēl jāatrod! Uztraucoties pirms lidojuma, pārlasīju, laikam jau simto reizi, sarakstu ar lietām, kuras bija jāpabeidz pirms izlidošanas.
- Tak, viss ir kārtībā! – Diāna iesmējās. – Kā tad būs? Vai tu man atvedīsi sarkanu ziedu?
- Es atvedīšu. Pats galvenais, neaizmirsti aplaistīt manus ziedus un nebarot kaķi pārāk daudz. Es tevi labi zinu…
- Labi! Kad tu atgriezīsies, tavs Persiks būs zaudējis 5 kilogramus,” jokoja Diāna.
- Nu, šķiet, ka viss ir gatavs! Ar Dieva svētību! – es teicu un iekāpu taksī.
Ierodoties Ēģiptē, godīgi sakot, nožēloju, ka izvēlējos šo valsti. Karstums nežēlīgs..
Kad nedaudz aklimatizējos, nolēmu pierakstīties pašapkalpošanās autoekskursijā. Šoreiz viss izdevās labi, man patika. Un, par laimi, mana veselība bija normāla. Tuvāk vakaram es atcerējos, ka joprojām neesmu piezvanījusi Diānai, lai gan jau bija pagājušas 4 dienas.
“Viss ir kārtībā,” sacīja mana draudzene, kad es viņai uzdevu jautājumus par to, kas notiek manā mājā: vai persiks ir dzīvs, vai ziedi tika laistīti.
“Lūk ko nozīmē, kad nekad, nekur neesi ceļojusi” piebilda Diāna.
- Jā, godīgi sakot, pirmajā dienā es vispār neko negribēju, izņemot atgriezties mājās. Kaut skrien lidmašīnai pa priekšu,” smejoties atcerējos..
“Nu, es Tev teicu, ka varbūt sākumā tā būs..” draudzene atbildēja.
Nākamo reizi es zvanīju pēc nedēļas, jo pārāk bieža zvanīšana varēja aizvainot Diānu. Viņa varētu padomāt, ka es viņu kontrolēju. Šoreiz viņa ilgu laiku neatbildēja uz tālruņa zvaniem. Un es mazliet satraucos.
- Kāpēc tu streso? – Man likās, ka viņa ir neapmierināta, ka es viņai zvanu.
“Es nestresoju..” Nez kāpēc man “palika” kauns, ka it kā neuzticos savai draudzenei.
Es jau nožēloju, par to, ka nesagaidīju savu puisi Ilmāru, kurš tajā laikā atradās komandējumā. Bet tāpat, es negribēju noslogot savu mīļoto ar sieviešu nepieciešamībām, kā viņš to dažreiz man sacīja..
Ilmāra ģimenē bija pieņemts, ka vīrietim jāstrādā un jāpelna, un visādas puķes un kaķi, atvainojiet, ir sieviešu nodarbe..
Mans mīļotais cilvēks man dažreiz rakstīja sociālajos tīklos par to, cik viņam ir garlaicīgi, un stāstīja par savu darbu. Un tādos brīžos es biju laimīga. Bet līdz nedēļas beigām es pamanīju, ka Ilmārs pārtrauca sazināties..
Protams, viņš strādāja un nevarēja sērfot internetā katru minūti. Bet es joprojām jutos neomulīgi.
Diāna arī nezvanīja. Nu tas ir saprotams, jo maksa par zvaniem ir diezgan milzīga. Un mana draudzene praktiski neizmantoja sociālos tīklus. Tāpēc es pativiņai piezvanīju..
Atvaļinājums tuvojās beigām. Un, tā kā es zināju, ka Ilmāra komandējumam ir jābeidzas, nolēmu viņam piezvanīt un lūgt viņam mani satikt..
Vīrieša telefons bija izslēgts. Viss iekšā pēkšņi sarāvās no sliktas sajūtas, un es nekavējoties sāku zvanīties Diānai..
“Es nezinu, kur atrodas Ilmārs,” man atbildēja mana draudzene un nez kāpēc steidzās pārtraukt sarunu.
Bet es sapratu, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Tāpēc es atkārtoju jautājumu, pārjautājot, vai ir no kāda dzirdējusi kaut ko par Ilmāru.
Pauze, man šķita, ilga ļoti ilgu laiku. Diāna nopūtās otrā līnijas galā, un mana sirds sāka pukstēt milzīgā ātrumā..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
