Mūsu vienīgā meita, ilgi gaidītā un mīļotā, jau pagājušajā gadā absolvēja augstskolu. Alīna strādā pilsētā, izdevniecībā. Tulko visu veidu literatūru no angļu, franču un ķīniešu valodas.
Mēs ar vīru lepojamies ar savu meitu, viņa visu sasniedza pati. Iestājās universitātē – budžetā un absolvēja to ar sarkano diplomu. Tagad nopirka sev dzīvokli un mašīnu. Tiesa, ka paņēma hipotēku un kredītu, bet tagad visi tā dzīvo..
Palīdzam meitai finansiāli, cik vien ir iespēja. Mēs ar vīru dzīvojam reģionālajā ciematā, mums te ir divi savi veikali, plus vīram ir arī neliela organizācija, kas nodrošina komunālos pakalpojumus – ūdens apgāde, kanalizācija un tamlīdzīgi..
Kopumā apkārtnē mūs pazīst visi, esam cienīti cilvēki un vienmēr redzami. Draugi bieži jautā par Alīnu, un mēs ar lepnumu stāstām, cik gudra ir mūsu meita.
Protams, mēs novēlam tikai laimi savai meitenei. Es ļoti vēlos, lai viņa satiktu savu vienīgo un izveidotu stipru ģimeni. Kuru Alīna izvēlēsies? Tas nav svarīgi, galvenais ir tas, ka viņi mīl viens otru.
Nu es tomēr mēs gribētu, lai būtu krievu puisis. Kā manam vīram patīk teikt: “Lai arī viņš ir sliktāks, viņš ir krievs.” Bet Alīna neizvēlēsies sliktāko, mēs zinām. Mēs viņu audzinājām tā, lai viņa saprastu savu vērtību. Viņa neļaus sevi aizvainot vai pazemot. Vismaz tā mēs ar vīru domājām vēl nesen..
Un tad mums zvana Alīna un paziņo negaidītas ziņas! Viņa saka, ka apprecējusies! Kā tas ir? Bez kāzā, bez baltas kleitas, bez fotosesijas? Viņa mūs pat neuzaicināja?
Un Alīna tikai smejas. Piemēram, tās ir visas jūsu pašu vēlmes. Un priekškam tērēt naudu kāzām? Viņa paziņoja, ka viņi ar vīru atbrauks pie mums uz novembra brīvdienām. Un nezināma iemesla dēļ viņa piebilda:
“Jūs tikai esiet mierīgi..” Neapvainojiet manu vīru, ja jums būs kaut kādas pretenzijas.. Tālāk seko pats negaidītākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
