Man nesen bija svētki – kārtējā dzimšanas diena. Man nepatīk šie svētki un viss kas saistīts ap dzimšanas dienu, tāpēc es palūdzu visiem neuztraukties ar dāvanām.. Es pat neaicināju viesus: tikai savu dēlu un vedeklu. Un tieši viņa – Laila, uzdāvināja man kaut ko tādu…
Mana vedekla sevi sauc par radošu cilvēku. Es nekad viņu īsti neatbalstīju: vai nu jaunības, vai sliktā rakstura dēļ Laila pastāvīgi visu pameta pusceļā… Katrs viņas jaunais hobijs pēc pāris mēnešiem noteikti tiks pamests, lai uzsāktu ko jaunu.. zīmēšana, adīšana, šūšana.
Un mans dēls tērēja naudu šīm bezjēdzīgām lietām! Kaut kāda iemesla dēļ mūsu vedekla nevarēja iegūt pienācīgu izglītību, tāpēc viņa strādāja zemu atalgotu darbu un nedomāja: mans dēls bija diezgan turīgs.
Tieši es viņu izaudzināju par tik laipnu, un Laila uzsēdās viņam uz kakla..
Aiz garlaicības, sēžot savā nodaļā, kur strādāja par pārdevēju, viņa nemitīgi meklēja jaunus hobiju. Tāpēc viņu dzīvoklī parādījās viss kaut kas nevajadzīgs, vai nu apšaubāma skaistuma gleznas, vai dažādas koka figūriņas. Tajā pašā laikā jaunieši neizrādījās! Dēls viens pats saturēja ģimeni kopā. Kā arī viņiem ir jāmaksā hipotēka un arī jādzīvo.. (ir kur naudu tērēt).
Vissvarīgākais ir tas, ka viņa ar saviem hobijiem pelnīja tikai grašus. Burtiski maksā par transportu un internetu. Un tomēr es bezgalīgi kaut ko darīju, palīdzēju, darīju lietas. Man nebija žēl sevis vai sava dēla.
Un viņš joprojām tērēja naudu par šiem nieciņiem! Un Laila, negodprātīga, visu laiku vilka un vilka no viņa naudu. Cik reizes es ar viņu esmu runājusi:
- Laila, tas nav izturams. Tu pieķeries visam, tevi nekas konkrēti neinteresē. Ja Tu nebūtu nopirkusi šīs dārgās krāsas un šo dziju par 50 Euro, jūs noteikti nomaksātu savu hipotēku daudz ātrāk.. Vai arī nezinu, būtu labāk sev apavus nopirkusi!
“Es meklēju sevi,” Laila smaidot atbildēja, “un Vilnis man tik un tā nopirks kurpes!”
Pēdējo reizi viņas neuzmanības dēļ mēs pat nedaudz sastrīdējāmies. Laila man dusmīgi stāstīja, ka pušķu taisīšana nav miskaste, bet gan radošs hobijs. Un, ka viņai jau ir pasūtījumi, lai gan viņa tikko sākusi. Es šaubīgi paskatījos uz viņas galdu, kas bija nokaisīts ar papīriem: pušķi bija no zīmuļiem. Kam tas vajadzīgs?
Galu galā Laila man sagādāja negaidītu pārsteigumu, pēc kura es pat nevēlos ar viņu sazināties. Kā jau minēju, dzimšanas dienā lūdzu netērēt naudu dāvanām. Pirmkārt, es to neuzskatīju par vajadzību, un, otrkārt, labāk, ja hipotēka tiek nomaksāta ātrāk, un es varu dzīvot bez dāvanām.
Un iedomājieties manu pārsteigumu.. kad jaunieši ienāca dzīvoklī ar kaut ko gigantisku rokās. Dāvana bija iepakota pakās. Es satraucos. Laila sāka atpakot dāvanu, un zem maisiņiem un papīra viņa attaisīja…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
