Mēs ar Lizu vienlaikus nonācām mēbeļu rūpnīcā uzreiz pēc koledžas beigšanas.
Mēs bijām jauni profesionāļi – iecirtīgi un ambiciozi. Izrādījās, ka mums ir daudz kopīga un uzreiz sadraudzējāmies. Mūsu vīri ir dedzīgi automašīnu entuziasti, un mūsu bērni ir aptuveni tāda paša vecuma. Toreiz bija grūti laiki, bet mēs kaut kā tikām galā – dzīvojām viegli un jautri.
Tad Lisas vīrs tika paaugstināts un pārcelts uz citu pilsētu. Manam draugam, protams, bija jāpamet, bet mēs nezaudējām saikni. Katrā manā dzimšanas dienā, kā arī mana vīra un meitas dzimšanas dienā, Lisa un viņas ģimene ieradās pie mums nakšņot. Mēs devāmies pie viņiem tāpat.
Es turpināju strādāt rūpnīcā par inženieri, un Liza radikāli mainīja savu profesiju. Viņa atvēra savu biznesu – viņa sāka pārdot piena produktus.
- gadu sākumā rūpnīcā ieradās jauni cilvēki. Mūsu nodaļa tika reorganizēta, un daudzi tika atlaisti. Bet kodols palika – trīs četri cilvēki, arī es. Mēs turpinājām strādāt, lai arī par zemāku algu.
– Kāpēc jūs joprojām cīnāties savā rūpnīcā? – Liza man teica. – Nāc pie mums, tirgoties. Šeit ienākumi ir daudzkārt lielāki, un jums nebūs jāstrādā pie kāda cita onkuļa.
Bet tas kaut kā nav priekš manis. Pirmkārt, visu šo gadu laikā es iemīlējos savā darbā un nevarēju iedomāties, kā es varētu bez tā dzīvot. Galu galā darbs joprojām ir liela daļa no mūsu dzīves, un mums tam vajadzētu patikt. Un, otrkārt, es vienmēr esmu piesardzīgs pret izmaiņām, un vēl jo vairāk es nevaru iedomāties sevi tirdzniecībā.
Tāpēc es atbildēju:
- Nē, Lisa, protams, es ļoti priecājos par tevi, bet es palikšu savā vietā.
Nu, labi,” draugs iesmējās. — Ja jums rūpnīca ir galvenais sapnis, tad man tas bija tikai tramplīns uz jaunu, labāku dzīvi. Jums ir jāpielāgojas laikam, bet jūs acīmredzot nezināt, kā to izdarīt.
Un pēkšņi notika, ka Lizas bizness bankrotēja. Un viņa jautāja, vai es nevaru viņai pateikt kādu labu vārdu, lai viņi viņu aizvedīs atpakaļ uz rūpnīcu. Viņa bija gatava braukt uz darbu no citas pilsētas, par laimi, ar vilcienu bija tikai pusotra stunda.
Protams, es jautāju savam priekšniekam savu draugu. Viņa aprakstīja, cik brīnišķīga un kompetenta viņa bija, tomēr viņai bija 10 gadu darba pieredze. Un viņi viņu paņēma.
Sākumā strādājām kopā vienā nodaļā – radniecīgos amatos. Un tad Lisa, kā viņa pati man teica, pārgulēja ar vienu no dibinātājiem. Un līdz tam laikam attiecības starp “augšiem” un mūsu nodaļas vadītāju bija izjukušas.
Kopumā Liza tika iecelta par mūsu nodaļas vadītāju. Tas nav dīvaini: viņa vienmēr ir bijusi aktīva un spēcīga. Tikai no tā brīža mūsu draudzība ar viņu atdzisa, un ne manas vainas dēļ. Tas sākās ar to, ka Liza teica:
- Tagad jums es esmu Elizaveta Vitāljevna. Nē, ārpus rūpnīcas jūs varat mani saukt tāpat kā iepriekš par Lizu, bet ne darbinieku priekšā.
Nu tad it kā viņa būtu nomainīta. Viņa staigāja pa biroju ar degunu gaisā un pat nepaskatījās uz mani. Es sazinājos tikai ar vadību, bet tagad biju zemāk par viņu amatā, kas nozīmē otrās šķiras cilvēku. Viņa acīmredzot aizmirsa, ka ir man parādā par atgriešanos rūpnīcā!
Un tad pienāca viņas nākamā dzimšanas diena, un pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņa neaicināja mani un manu ģimeni. Tas bija ļoti aizvainojoši, bet es viņai neko neteicu. Kopumā mēs sākām maz sazināties – tikai par darbu.
Bet darbā viņa sāka mani izcelt. Nē, ne tādā nozīmē, ka viņa mudināja viņus gūt panākumus, bet gluži pretēji, pie katras izdevības viņa norādīja uz kļūdām un īpaši darīja to publiski. Un tad viņa sāka prasīt, lai es daru savu darbu. Tajā pašā laikā viņa arī pavēlēja:
- Marija, atnes man dokumentus no blakus nodaļas!
- Marija, es gaidu no tevis ziņojumu pusstundu!
Tas pat nonāca līdz šim:
- Marija, atnes man kafiju!
Tad es sapratu, ka esmu pilnībā zaudējis savu draugu. Un strādāt šādā vidē man vairs nebija patīkami, un es nolēmu pamest. Uzrakstīju paziņojumu, bet divu nedēļu darba vietā paņēmu nepieciešamo atvaļinājumu – tas ir iespējams pēc darba likuma.
Un tieši šeit Elizavetas Vitalievnas dibens aizdegās! Viņa jaunajos apstākļos vēl nebija pietiekami strādājusi, un, ja tam pieskaitām faktu, ka viņa praktiski neiedziļinājās pašā darbā, bet tikai lepojās ar savu amatu, tad izrādījās, ka viņa kopumā to nedarīja. zināt, kā kaut ko darīt.
Komanda viņai nepalīdzēja, jo viņa pret visiem izturējās augstprātīgi. Visi turpināja darīt savu darbu, un izrādījās, ka nav neviena, kas mani aizstātu. Pēc dažām dienām Lisa man piezvanīja.
“Nu, tu mani pievīli, draugs,” viņa man teica.
“Tu neesi mans draugs ilgu laiku!” – ES atbildēju.
Un tad rūpnīcā atkal mainījās vadība. Sieviete atnāca, un Liza, protams, vairs nevarēja atrast pieeju viņai, tāpat kā savam iepriekšējam priekšniekam. Būtībā viņa tika atlaista no darba nekompetences dēļ. Izrādās, ka viņa atradās manās vietās — arī bez darba un bez drauga. Bet atšķirībā no manis viņa pati to izvēlējās.
