Mammai jau no mazajiem gadiem bija stulbs ieradums salīdzināt mani ar visiem, kad šis salīdzinājums, protams, nebija man par labu.
Es vienmēr dzirdēju par visādām Līgām, Sintijām, Zanītēm, kuras pat nenotraipa zeķubikses, un viņu sejas nav tik netīras, un viņas pārliecinoši izrunā burtu “r”.
Man šķiet, ka manā dzīvē nebija nevienas dienas, kad mamma mani ar kādu nesalīdzinātu. Es visu laiku dzirdēju par bēdīgi slaveno manas mātes drauga meitu, kura mani pārspēj visos aspektos.
Mainījās vārdi, mainījās citu meiteņu sasniegumi, bet būtība palika nemainīga: kādas ir jaukas un labas meitenes, un es esmu meža briesmonis, kurš nedara neko citu, kā vien pieviļ savu mammu.
Es neteikšu, ka tas neatstāja sekas uz manu psihi. Nē, mana pašcieņa ir diezgan normāla, kas ir diezgan dīvaini.
Bet kā es eksplodēju katru reizi, kad kāds mani salīdzina ar kādu citu. Nav svarīgi, kādā formātā, pat ja es uzvarēšu šajā salīdzinājumā, tas joprojām mani šausmīgi sanikno.
Mamma iepriekš arī mana nepatika nelikās nekas tāds, un tagad nekas nav mainījies. Viņa turpina muldēt, ka draudzenes meita jau ir apprecējusies, un šī nopirka dzīvokli nevis kredītā, bet par pilnu summu.
Es strādāju sliktā darbā un joprojām nevaru iejusties cilvēkos, un kopumā esmu neveikla, es vēl neesmu varējusi dzemdēt bērnus. Es to dzirdu katrā sarunā ar mammu.
Nu lieliski! Tikai viņa neņem vērā, ka pirmā jaunkundze apprecējās piespiedu kārtā, un tagad visa ģimene dzīvo pie vecākiem, jo naudas īrei nepietiek.
Un otru dzīvokli viņa nopirka tāpēc, ka vecāki viņai uzdāvināja pusi no dzīvokļa summas, un nevis aizdeva, bet vienkārši uzdāvināja. Tāpēc viņa varēja atļauties šādu pirkumu.
Tā, kas manai mammai taisīja remontu, ieguva izglītību ārzemēs, kur arī vecāki viņu iekārtoja un palīdzēja ar naudu, līdz tā meitene nostājās uz kājām.
Tas ir, gandrīz vienmēr mātes salīdzinājumi nedarbojas par labu pašai mātei. Es to redzēju, bet vēl nesen klusēju, bet tagad domāju, kāpēc pie velna es klusēju?
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
