Kiš miš

“Apbižosi – salauzīšu žokli trīs vietās!” izteicās manas topošās sievas dēls, neilgi pirms mūsu kāzām.. lūk kā tas beidzās!

Ak, un es nopelnīju sev dažus piedzīvojumus uz sava vecā dupša! Es dzīvoju klusi kā vecpuisis, smagi strādājot birojā no pirmdienas līdz piektdienai, brīvdienās tiekoties ar draugiem, vai skatoties televizoru. Īsāk sakot, vientuļa vīrieša bezrūpīgā eksistence tuvojas 50. Un tad pēkšņi “Viņa” nokrita no zila gaisa…

“Sveiki, mani sauc Ieva, es tava jūsu jaunā kolēģe,” dīva teica, tajā skaistajā vasaras dienā, kad ienāca mūsu birojā. Nē, neienāca… Viņa iepeldēja, apgaismojot gaisu sev apkārt ar kaut ko spilgtu un debešķīgi tīru. Nu tā man toreiz likās. Patiesībā Ieva ir vienkārša sieviete, nedaudz pāri 40, šķīrusies, ļoti skaista..

Viņa mani pārsteidza ar savu sirsnību un bezrūpību. Likās, ka šis laipnais, dzirkstošais eņģelis ir nolaidies no debesīm un tagad iepriecinās mūs visus ar savu klātbūtni. Tā mani pārsteidza romantika. Esmu šokā!

Es uzrunāju Ievu viņas pirmajā darba dienā. Vispirms es uzaicināju viņu pastaigāties, tad aizvedu uz restorānu vakariņās. Nākamajā rītā ieradāmies pie viņas mājās ar acīmredzamiem mērķiem… Par laimi, sestdiena abiem ir brīvdiena. Bam, un viņas virtuvē sēž kaut kāds vīrietis un dzer tēju..


“Sveiks,” es neizpratnē teicu, jautājoši paskatoties uz savu skaistulīti..

“Labrīt tev arī…” vīrietis piecēlās, izskaloja krūzi, tad uzvilka kurpes un aizgāja nezināmā virzienā.

Ieva uz manu kluso jautājumu atbildēja ar īsu frāzi: “Ģirt, tas ir dēls no pirmās laulības, 23 gadi, programmētājs, tagad viņš devās uz darbu, atgriezīsies rīt.” Nu paldies par informāciju, varēji jau arī pirms tam pabrīdināt..

Tomēr Ievas valdzinājums mani pārņēma tik ļoti, ka pēc pusstundas es aizmirsu pat par viņas dēlu, kurš vairāk izskatījās pēc tirgus reketiera, nevis IT speciālista.

Pamazām mūsu tikšanās kļuva regulāras. Gandrīz visas dienas pavadīju blakus Ievai, staigājot pa pilsētu un klaiņojot pa viesnīcām. Mēs bieži ieradāmies darbā ar manu veco BMW un gandrīz katru dienu kopā devāmies prom.. Lietas notika, jūs būsiet šokēti.. viss virzījās uz kāzām..


Nu mēs neesam veci cilvēki! Aktīvi cilvēki, kuri sapņo mīlēt un būt mīlētiem. Īsāk sakot, es bildināju Ievu, un viņa bildinājumu pieņēma ar prieku.. Bet viņa uzreiz teica, ka mums noteikti jāiepazīst viņas dēls tuvāk.

Sasodīts, es aizmirsu atkal par viņu aizmirsu – laime man pilnībā nogrieza smadzenes. Es viņu redzēju vienreiz, un tikai uz neilgu brīdi… Bet nekas… Galu galā viņš ir manas mīļotās sievietes bērns, tāpēc man ar viņu būs vismaz kaut kāds kontakts jānodibina, gribu to vai negribu.

Nolēmām iepazīties vakariņu veidā Ievas mājā. Uzskatot, ka Ģirts mani pieņems kā savējo, ierados labā noskaņojumā, ar ziediem mīļotajai, un konjaka pudeli sarunas atvieglošanai. Puisis mani neuzņēma īpaši draudzīgi. Satiekoties viņš pastiepa roku, tad pamāja ar galvu un aicināja mani pie galda.. Tālāk seko pats dramatiskākais..

Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!