Mūsu dēlam drīz būs gads, un šī gada laikā es sapratu vienu lietu: nevienam citam, izņemot mani, šis bērns nav vajadzīgs. Ne vecmāmiņām, ne vīram.
Bet skumjākais ir tas, ka pat mana māsa mani nesaprot. Viņa nesen nostājās mana vīra pusē, un mums par to sanāca strīds.
Jā, ārēji mūsu ģimenē viss ir kārtībā: trīsistabu dzīvoklis, kuram pirmajai iemaksai vīrs nopelnīja, un līdz pat šai dienai hipotēku maksājam no viņa algas. Vesels, aktīvs bērns ar kuru sēžu es.. Bet patiesībā viss nav tik rožaini..
Mans vīrs ir labs, strādīgs, izglītots vīrietis. Jau grūtniecības laikā viņš darbā sāka īstenot noteiktu projektu un tagad to pabeidz.. bet ne par to ir tēma..
Es neapgalvoju, ka, pateicoties viņa darbam, mēs ne tikai turamies virs ūdens, bet arī dzīvojam diezgan labi. Galds vienmēr pilns, labas drēbes, remonts, ārsti.
Un tomēr esmu neticami nogurusi. Bērns katru mēnesi kļūst aktīvāks. Sākumā viņš rāpoja, tad sāka skriet pa māju četrrāpus, un tagad gandrīz staigā. Ar ilgām atceros laiku, kad viņš bija zīdainis un visu laiku gulēja vai raudāja.
Man nav laika pilnīgi neko darīt pa māju. Nekādu tīrīšanu, ne gatavošanu, ne mazgāšanu – bērns visur kāpj, visu izvanda un pēc viņa viss ir jāvāc.. Viss, ko es daru, ir skrienu viņam pakaļ. Un tas mani tik ļoti nogurdināja, ka beidzot devos pie vīra un tieši acīs pateicu, ka vairs nevaru šo izturēt..
Un mans vīrs man atbildēja apmēram tā: viņš strādā un pilda savus uzdevumus, un man ir jādara savi. Viņš diezgan maigi izteicās, un es pati saprotu, ka viņš strādā 12 stundas dienā, bet kā ir ar mani? Mēs vēl nevaram nolīgt auklīti: mūsu dēls ir pārāk mazs. Nav uzticības, mēs ļoti baidāmies par viņu.
Un tomēr mani aizvainoja mana vīra attieksme. Nolikusi bērnu gulēt, devos piezvanīt māsai. Šo aizvainojumu esmu sevī jau ilgu laiku turējsi: kāpēc daži cilvēki sazinās ar citiem cilvēkiem un brīvi iet, kur vien vēlas, bet citi ir ieslēgti četrās sienās un ir spiesti bezgalīgi nervozēt, vērojot savu bērnu?
Galu galā pat pēc izrakstīšanas mans vīrs neko nedarīja, lai man palīdzētu. Viņš baidījās paņemt rokās savu dēlu, viņš uztraucās, ka viņš kaut kā nejauši nometīs vai nodarīs pāri mazulim. Bet laiks ir pagājis, un tagad mazulis jau ir pieaudzis – bet tēvs joprojām viņam netuvojas. Maksimums – bučiņa pirms gulētiešanas. Un tas arī viss!
Viņš man pat nepalīdzēja ar ratiņiem. Saskrūvēja ratus un iziet ārā, pastaigāties atteica:
- Tev ir jātrenējas. Es tāpat nevarēšu tev palīdzēt, tāpēc dari to pati, lai nepierastu nedarīt..
Un tagad gandrīz gadu esmu viena pati, viena!! Cerēju, ka māsa mani sapratīs un atbalstīs. Paņēmu savu tēju, kas no rīta bija atdzisusi, malkojot piezvanīju viņai..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
