Rakstot šo, man acīs sariesās asaras. Es ilgi sapņoju kļūt par tēvu, un tas neaprobežojās tikai ar sapņiem.
Pēdējo pāris gadu laikā rūpīgi gatavojos šai lomai: nomainīju darbu pret augstāk atalgotu, kā arī palīdzēju sievai virzīties uz priekšu karjerā. Turklāt pārcēlāmies uz plašāku mājokli, lai topošajam bērnam būtu pilnvērtīga bērnistaba ar rotaļu laukumu.
Ja vien es toreiz būtu zinājis, ka viss, ko esmu darījis, man radīs kamolu kaklā un sarūgtinātas cerības..
Protams, mēs daudzas reizes apspriedām ar sievu, mūsu bērniņu, kā arī viņa jau sen pārtrauca lietot kontracepcijas tabletes. Es atmetu smēķēšanu un gandrīz vai atteicos no alkohola, sieva pieskatīja manu uzturu un dzīvesveidu. Bet bērnu joprojām nebija iespējams “uztaisīt”, lai kā mēs censtos..
Kad mana sieva kārtējo reizi, skumji ziņoja par vienu strīpiņu testā, es viņai uzmanīgi devu mājienu par ārsta apmeklējumu.
- Man liekas, ka mums kaut kā pietrūkst. Pārbaudīsimies mēs abi?
- Pagaidi… Tu domā, ka man nevar būt bērni? – viņa naidīgi uztvēra manu priekšlikumu.
- Nu kāpēc tu esi tik kategoriska? Nekad nevar zināt, varbūt man ir kādas problēmas. Kamēr nepārbaudīsies – neuzzināsi..” es mēģināju izlīdzināt sarunas noskaņu.
– Esmu pārliecināta, ka esmu pilnīgi vesela, bet labi.
Ārstu apskatē nekādas problēmas neatklāja, taču tas mani īpaši nemierināja. Mana sieva mani pārsteidza ar ziņām par savu neauglību.
Viņa to teica bez lielām emocijām, it kā viņa pat nebūtu satraukta…
Es nesaņēmu nekādus sertifikātus vai dokumentus, kas to apstiprinātu. Mani satrauca fakts, ka mana sieva kategoriski atteicās doties ar mani uz slimnīcu.. Viņā devās viena.. Parasti meitenes, gluži pretēji, lūdz vīriem viņas pavadīt, lai saņemtu morālu atbalstu, bet ne mūsu gadījumā..
Tikai pēc kāda laika es uzzināju nesaprotamās uzvedības iemeslu… Tālāk seko pats drūmākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
