Personiskās telpas jautājums ir delikāts, individuāls un jutīgs jautājums. Katrs cilvēks šo jautājumu risina savādāk. Piemēram, vai ir iespējams iekļūt jūsu otras pusītes telefonā, vai arī nē? Un, ja tas nav iespējams, vai tas nozīmē, ka jūsu otrā pusīte tur slēpj kaut ko nepiedienīgu?
Manā tālrunī arī nevar ieķļūt, lai gan esmu uzticīga sieva. Man nepatiks, ja vīrs sāks lasīt manu saraksti ar draugiem vai mammu. Ko darīt, ja draudzene man izstāstītu savu noslēpumu, kuru nevar nevienam stāstīt. Būtu ļoti nepiedienīgi, ja vīrs tur iebāztu degunu.
Bet mans Aigars mētā telefonu jebkur, paroles uz tā nav. Viņš man viegli var pateikt, lai es uzrakstu sms kaut kādam viņa draugam par attiecīgu lietu.. Un viņš nebaidās, ka es līdīšu citās viņa vēstulēs… Viņa tālrunī ir garlaicīgi, un nav ko skatīties.
Bet Aigaram ir viens punkts – kabatu neaizskaramība. Protams, galu galā sēklu un naglu atradnēs var atrast kādu bojātu šķiltavu vai aprūsējušu “eiriku”..
Kādu dienu es meklēju savas mājas atslēgas. Bet es zinu, ka Aigars, iespējams, varētu sev kaut kur kabatās iebāzt… Tāpēc es sāku rakāties viņa džinsu kabatās..
- Zini, cik ļoti man tas nepatīk! – mans vīrs iesaucās, tiklīdz es pastiepu roku pie džinsiem.
Aigars tajā brīdī spēlēja datoru un, šķiet, bija maksimāli koncentrējies uz spēli, bet tad viņš uzreiz reaģēja..
Pat dīvaini.
- Ko tu no manis slēp, ka dusmojies pār savām kabatām? – ar aizdomām jautāju.
“Mazums… man tur kaut kas ir..” vīrs teica ar uzsvaru.
- Nāc, parādi man! – es prasīju, sašutusi par vīra atbildi. Kāds vēl “Mazums… man tur kaut kas ir..”? Mans vīrsir mans īpašums – pilnīgi un galīgi!!
Mana iztēle jau bija iedomājusies, ka kabatas dziļumos ir paslēptas kāda cita lūpu krāsa, mežģīņu biksītes vai kontracepcijas līdzekļi, tāpēc es stingri nolēmu neatkāpties. Zem mana smagā skatiena Aigars nopūtās un paņēma džinsus…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
