Mēs ar vīru Andri jau 15 gadus dzīvojam mierā un saticībā. Viss, protams, ir noticis… Reiz es pat pieķēru šo ķēmu nedaudz krāpjoties! Tiesa, es viņam ātri piedevu, jo mīlu viņu un nevaru iedomāties savu likteni bez viņa. Bet Andrīts nekad nestāstīja melus, īpaši naivus un mānīgus, kā dara to daži citi vīrieši..
Viss sākās ar to, ka kādu vakaru kāds Andrim piezvanīja pa mobilo telefonu. Viņš pacēla telefonu un viņam momentāli izmainījās seja, pēkšņi atkāpās no manis un iegāja virtuvē parunāties, aizverot durvis.
Es uzreiz nodomāju, ka viņam ir uzradusies mīļākā… Nu, visas pazīmes ir! Es ložņājos un centos noklausīties sarunu..
“Jā, protams, nē, bet šodien ir brīvdiena, kā tas var būt,” tas ir viss, ko es dzirdēju. Tomēr ar to pietiek secinājumiem.
Acīmredzot Andris tika steidzami izsaukts darbā. Viņš ir rūpnīcas operators vietējā naftas pārstrādes rūpnīcā un dažreiz tiek izsaukts nedēļas nogalēs, lai neapstātos ražošana.
Vīra vārdi apstiprināja minējumu. Viņš pēc telefonsarunas pienāca pie manis, apskāva mani un, skatoties man acīs, trīcošā balsī sāka skaidrot.
- Sinč, vai vari iedomāties, mums tur ir kaut kāda epidēmija – vairāki cilvēki šodien neiznāks. Nu priekšnieks zvanīja. Viņš teica, ka mums steidzami jābrauc uz rūpnīcu. Citādi viss iet uz elli…
- Kā tas var būt? – Es esmu patiesi apbēdināta, jo biju izdomājusi kaudzi vakara plānu. – Un nekādi nesanāks atrunāties?!
- Kur nu tur… Tu nepazīsti mūsu priekšnieku!
Viņš izklausījās tik ticami, ka es kļuvu emocionāla. Es pat savam mīļotajam uztaisīju pāris sviestmaizes, lai viņš darbā nepaliktu badā.
Tātad, Andris aizgāja, es apsēdos uz dīvāna pie televizora, skatījos kārtējo tizlo šovu, klusi skumji. Pēkšņi degunā sitās asa tabakas smaka, kaut kāda lēta, ar rūgtu, pretīgu noti. “Kaimiņš atkal smēķē uz balkona,” es nodomāju un devos aizvērt logu. Pēkšņi dzirdu kādu runājam. Un balsis ir stipri pazīstamas. Viens ir kaimiņš, bet otrs…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
