Man drīz būs 35, man ir 7 gadus vecs bērns un vīrs Jānis, kurš nesen tika atbrīvots no cietuma. Viņa pants nav nopietns, nav pat ko apspriest. Viņš atradās cietumā 3 gadus.
Visu laiku, kamēr viņš atradās cietumā, es viņam biju uzticīga un pat nepaskatījos pa kreisi. Es strādāju un lēnām attīstīju savu biznesu…
Kad iznāca mans vīrs, es domāju, ka sāksies mūsu otrais medusmēnesis. Galu galā mēs tik ilgi bijām viens bez otra, mums pietrūka vienam otrs..
Mums atkal jāpierod vienam pie otra. Nolēmu, ka pēc šiem trīs gadiem mēs varētu sākt attiecības gandrīz no jauna..
Man ļoti gribējās pieklājību: ziedus, saldus pārsteigumus… Bet vīrs atgriezās mājās un dzīvo tā, it kā šī ilgā šķiršanās nekad nebūtu bijusi. Viņš man neizrāda nekādu īpašu uzmanību. Pārsteigumu nav.
Un stāsts nav par naudu.. Mans tētis nekavējoties lika Jānim strādāt savā uzņēmumā. Mums ar finansēm nav nekādu problēmu. Mans vīrs mazām dāvaniņām noteikti nopelna… Bet viņš tās nepērk.
Nu kā jau ierasts, kā jau iepriekš, uz 8. martu atnesa ziedus un smaržas. Un kopš tā laika – nekas vairāk!
Bet mēs 3 gadus dzīvojām atsevišķi viens no otra. Biju pārliecināta, ka viņš mani lutinās nepārtraukti…
Lai viņu kaut kā izkustinātu, es sāku rakstīt viņam sirsnīgas īsziņas pa tālruni. Piemēram, “Runcīt, kā man tevis pietrūkst, es vēlētos pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās pie tevis..”
Viņš man atbild, protams, vienā veidā… Bet viņam vispār nav romantisks noskaņojums. Viņš ierodas vakarā pēc darba – un šķiet, ka šīs sarakstes nekad nebūtu notikušas. Es no viņa nesaskatu nekādu īpašu maigumu.
Viņš nenesīs ziedus vai saldumus bez iemesla. Nopirks pārtikas preces vakariņām – jā. Tas pat palīdzēs gatavot, bet radīt kaut kādu romantisku atmosfēru – nekā tāda nav.
Kādu dienu mēģināju viņam vēlreiz atgādināt, ka esmu vēl jauna skaista sieviete, nevis bezmaksas dzīvokļa un bērna piebūve. Pagatavoju vakariņas, nopirku labu dārgu vīnu un uzvilku erotisku apakšveļu…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!