Mans bijušais vīrs pēkšņi gribēja audzināt mūsu kopīgo piecpadsmitgadīgo meitu. Tas ar viņu vēl nekad nebija noticis. Protams, manai meitai tas nepatīk, jo viņš viņai ir gandrīz svešs. Un mans bijušais tagad apsūdz mani, ka es pavēršu bērnu pret viņu. Viņš visu izdarīja pats.
Mēs izšķīrāmies gandrīz pirms 10 gadiem. Bez skandāliem, savstarpējiem pārmetumiem un citām lietām – mēs vienkārši sapratām, ka esam labāk atsevišķi nekā kopā. Manam vīram jebkas cits bija pirmajā vietā, bet ne ģimene, viņš praktiski nekad nebija mājās, un, kad viņš bija, tas kaut kā bija atsevišķi no mums. Es neredzēju attiecībām jēgu, tāpēc es ierosināju šķirties, viņš mani atbalstīja.
Arī par alimentiem vienojāmies draudzīgi. Šajā sakarā man nav pretenziju, vienmēr maksāju laicīgi, un, ja bija kādi neparedzēti lieli izdevumi, arī neskopoju un neprasīju atskaitīties par katru centu. Es neierobežoju tēva saziņu ar meitu, bet viņš neizmantoja šīs tiesības.
Kamēr mūsu meita bija maza, viņš ņēmu mazo, lai aizvestu pie saviem vecākiem, tāpēc meitiņa regulāri redzēja savu vecmammu. Bet ar to visa komunikācija beidzās. Protams, viņš apsveica mazo visos svētkos.. Viņi nepavadīja laiku kopā.
Meita par to neuztraucās, viņa nekad nebija tuvu savam tēvam. Ar manu otro vīru viņa sazinās daudz siltāk un uzticīgāk, viņi kopumā ātri sadraudzējās. Protams, viņa viņu nesauc par tēti, taču viņi trīs, kopā ar viņu un jaunāko dēlu bieži pavada laiku kopā. Viņiem īpaši patīk visa veida pārgājieni. Šobrīd esmu stāvoklī, tāpēc nevaru tajos piedalīties..
Manam bijušajam nekad nerūpēja tas, ka esmu precējusies otrreiz vai kā mana meita komunicē ar manu vīru. Viņu mūsu dzīve nemaz īpaši neinteresēja. Bet šogad notika tā, it kā viņš būtu pēkšņi palicis cits cilvēks… Tālāk seko pats interesantākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
