Mēs ar Aigu esam draudzenes vairāk nekā 30 gadus. Skolā mēs sēdējām pie viena galda, kopā gājām mājās, apmeklējām diskotēkas un vienkārši mēdzām pastaigāties pa pilsētu..
Mēs iestājāmies vienā institūtā, lai arī dažādos virzienos, taču saglabājām draudzību. Tad abas izgājām pie vīriem… Aigai piedzima divi bērni, bet liktenis, man un vīram bērnu neatsūtīja..
Man nav iespējas radīt bērnus. Mēs ar vīru Mārtiņu to ilgi apspriedām, un galu galā nolēmām palikt divatā, ja liktenis tā lems, tad nepretosimies. Mums vairs nebija nevienas sarunas par surogātmāti vai adopciju.
Mūsu ģimenes draudzējās un mēs ar prieku auklējām draudzenes bērnus, un mēs pat dažreiz palikām viņus pieskatīt, ja pēkšņi Aiga un Ainārs izlēma aizbraukt paēst romantiskas vakariņas, vai vienkārši aiziet atpūsties uz kino..
Mans vīrs Mārtiņš daudz strādāja un bieži pavadīja laiku ilgos komandējumos, bet, lai nebūtu garlaicīgi vienai, es iegādājos sev kaķi.
Kādu nakti mani pamodināja telefona zvans; draudzene man lūdza aizdot diezgan lielu naudas summu, kas nepieciešama viņa dēla ārstēšanai.
Pat nedomājot, es piekritu.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
