Kā jau skolas gados aktīvākās izrādījās Nadežda un Svetlana, neskatoties uz pat ne uz kaut kādu speciālu datumu, Nadeždai radās ideja savākt visus kopā uz absolventu salidojumu. Nadeždas draugs neskaitīja naudu savai mīļotajai, lai gan viņam bija smagi jāstrādā, taču viņš vienkārši nevarēja neatļaut Nadeždai salonu apmeklēšanu, apģērbu un smaržu iegādi.
Pārskatījusi klases sarakstu, Nadežda jautāja draudzenei:
“Vai aicināsim šo mazo nelieti?”
Viņa norādīja ar pirkstu uz Kuzņecova vārdu. Skolas gados Katja Kuzņecova bija pastāvīgs visas klases pazemošanas objekts. Par savu garo augumu un tievumu viņa saņēmusi iesauku “Švabra”, un neviens no audzēkņiem viņu citādi neuzrunāja, tikai kā par “Švabru”.. Viņa bija pazīstama pat kaimiņu klasēs.
Svetlana pasmējās, atbildot uz jautājumu:
– Kāpēc gan ne, diez vai viņa atnāks, bet ja nu? Atkal pasmiesimies!
Organizatori izplūda smieklos, atceroties par izsmalcināto klasesbiedrenes ņirgāšanos, kura viņai bija jāpārdzīvo.
Sociālie tīkli dara brīnumus. Ziņas par gaidāmo vakaru tika izsūtītas ļoti ātri, un Katjas lapā Nadežda izplūda smieklos:
- Paskaties, es stūrī iespraudu Dubrovska fotogrāfiju, tas ir restorāna “Venēcija” īpašnieks, uz kuru mēs dosimies!
Svetlana atbalstīja:
- Jā, laiks jau izaugt, lai gan kur nu vēl viņai, tā jau virs diviem metriem.. droši vien!
Sazvērnieki jautri pasmējās un atvadījās…
Katja, atvērusi savu lapu, pārbaudīja ziņas un atrada uzaicinājumu uz tikšanos. Es par to padomāju un manā galvā uzplauka visas tās šausmas, kuras es piedzīvoju skolā.
Vīrs kurš negaidīti pienāca no muguras un apskāva Katju un prasīja:
“Par ko aizdomājies mana mīļā?”
- Mani uzaicināja uz absolventu tikšanos, mūsu restorānā… Es nezinu, iet vai nē. Godīgi sakot, kad es atceros, ko šie skolas “draugi” ar mani darīja skolā, man galīgi negribās..
- Es domāju, ka ir vērts aiziet un salikt visus punktus uz i. Tu esi mana gudrā meitene, tu neatļausi sevi aizvainot, bet tas, ka tev jāparāda, ka viņi atpūšas pie tevis mājās..
Katja turējās pie vīra rokas un pateicīgi ieskatījās viņam acīs:
- Ir nolemts, es iešu, tu man neieteiksi sliktu.
- Nekad!
Tikšanās bija paredzēta pēc divām nedēļām. Pa šo laiku Katja atjaunināja savu garderobi, vēlreiz devās uz skaistumkopšanas salonu un apmeklēja sporta zāli… Skatoties uz sevi spogulī viņa pasmaidīja un teica: “Būs Labi!”
Bijušie kolēģi praktizētāji ieradās “Venēcijā” laicīgi, daži atnāca bišķīt vēlāk. Nadežda sāka vākt līdzekļus pasākumam, taču Kuzņecovas nebija.
- Da neatnaks viņa.. Svetlana teica. – Ko viņa uzvilks, izņemot skolas formas tērpu?
Visi izplūda smieklos, un tajā brīdī zālē ienāca krāšņs svešinieks. Droši ejot pie galda, viņa sveicināja visus, un viens no klasesbiedriem atbildēja uz viņas sveicienu:
“Sieviete, jūs būtu mūsu pasākuma rotājums, bet šī telpa ir rezervēta absolventu vakaram, piedodiet!”
Katja pasmaidīja.
— Jā, zinu, administratore man jau ziņoja pirms divām nedēļām.
Negaidīti Nadežda svešiniekā atpazina to pašu Kuzņecovu, par kuru viņi atkal gribēja pasmieties:
“Katerina, vai tā esi tu?”
- Jā, Nadja, tā esmu es, un tas ir mans restorāns, tāpēc nododiet naudu puišiem, jūs šodien esat pie manis un vīra ciemos
Nadežda rokās turēja banknotes. Viņa bija bez vārda. Šī kādreizējā pelēkā pele cienā mūsu klasi… Eļļu ugunij pielēja viesmīļa atnestais metrus garais rožu pušķis:
- Jekaterina Sergejevna, Jūsu vīrs sūta Jums ziedus. Kur likt?
- Uz manu kabinetu, paldies!
Sanākušais kompānija šokēti paskatījās uz savu klasesbiedreni…
- Draugi kāpēc jūs esat saskābuši? Pasūtiet, atpūtieties, nedomājiet par neko. Visus aizvedīs mājās, neuztraucieties par to!
Tikai pēc dažiem tostiem zālē pazuda spriedze, un Katja, atvainojusies, atvadījās, atsaucoties uz steidzamiem jautājumiem.
