Nesen mamma mani nosauca par alkatīgu. Un tikai tāpēc, ka pateicu, ka vairs nemaksāšu kredītu par viņas mašīnu. Turklāt es praktiski ar to nemaz nebraucu. Mašīnu nopirka mana mamma. Nomaksāju tikai mammai izsniegto kredītu. Un tagad es esmu slikta un nepateicīga meita, jo pārtraucu palīdzēt savai ģimenei, kad biju tai visvairāk vajadzīga.
Apmēram pirms desmit mēnešiem manai mammai salūza mašīna. Viņa vadīja automašīnu kopš 20 gadu vecuma. Turklāt darbs ir tālu no mājām. Tāpēc kļuva aktuāls jautājums par jaunas automašīnas iegādi.
“Šausmas! Kādas tagad ir automašīnu cenas.” Māte bija pārsteigta, skatoties cenrāžus internetā. Strādājot visu mūžu par nesakrāšu normālai mašīnai. Un es nevēlos nopirkt sarūsējušu “sūdu”, kas pēc gada sabruks. To, ka par saprātīgu cenu var nopirkt lietotu auto labā stāvoklī, viņa negribēja dzirdēt.
Tajā brīdī es vairs nedzīvoju kopā ar mammu. Un viņai bija diezgan labs darbs. Es biju iekrājusi noteiktus līdzekļus. Taču ar tiem nepārprotami nepietika, lai iegādātos jaunu automašīnu. Turklāt es krāju naudu remontam. Bet, kad mamma nolēma paņemt kredītu mašīnai, un palūdza nedaudz palīdzēt ar maksājumiem, es neatteicu.
“Es došu arī tev mašīnu, kad tev tā būs vajadzīga”. Teica mamma.
Es piekritu. Man nevajag katru dienu mašīnu. Darbs atrodas 20 minūšu gājiena attālumā no mājām. Bet laiku pa laikam var būt nepieciešama automašīna. Dodieties dabā ar draugiem. Vai kaut ko pārvietot. Principā es neatteiktu savai mātei pat tad, ja man vispār nebūtu vajadzīga automašīna. Bet es neatteiktos no iespējas ik pa laikam paņemt mašīnu.
Arī mans vecākais brālis jau ir izvācies no mammas. Viņš ir precējies. Sieva nestrādā. Sēž mājās ar bērnu. Tāpēc viņš nevarēja sniegt nekādu finansiālu palīdzību savai mātei.
Mamma nopirka mašīnu. Man bija jāatmaksā kredīts. Pirmos divus mēnešus kredītu maksājām uz pusēm. Bet tad mātes īpatsvars ievērojami samazinājās.
“Redzi, tavam brālim ir bērns. Strādā pats. Naudas nepietiek. Tāpēc man viņam ir jāpalīdz”, teica mamma. Lieki piebilst, ka man tas nepatika. Bet es negribēju uzpūst konfliktu un klusēju.
Bet viss sanāca tā, ka man vienai pašai bija jāatmaksā kredīts. Galu galā manam brālim bija otrs bērns. Es ilgu laiku to nevarēju izturēt.
Ar jauno mašīnu es īsti nebraucu. Tikai vienu reizi bija nepieciešams pārvadāt ne gabarīta kravu. Turklāt pat mana māte tik bieži neņēma mašīnu. Būtībā tā visu laiku bija pie brāļa. Un viņš vienmēr vecākiem bija svarīgāks nekā es.
“Tev tikai pavizināties, bet man ar to uz darbu jābrauc,” sacīja mans brālis. “Uz klīniku tu vari arī izsaukt taksometru. Galu galā sievai rīt vecākais dēls uz baseinu jāved.”
Un, kad paņēmu mašīnu savām vajadzībām, es pietiekami dabūju dzirdēt tādus vārdus, it kā es būtu viņiem nozagusi dzīvokli. Lai gan jau iepriekš brīdināju, ka vajag mašīnu.
Reiz gribēju ar draugiem aizbraukt uz ezeru. Bet mana ģimene man teica, ka nav ko lielīties. Nav tālu jābrauc. Kaut kā jau nokļūsiet. Brālis atbildēja. Kronis nenolidos, piebilda mamma.
Un ne tik sen mana draudzene man uzdāvināja dažas noderīgas lietas. Viņa un viņas vīrs pārcēlās uz citu pilsētu. Un dažas lietas nolēma neņemt līdzi. Grāmatas, divi krēsli, vēl daži sīkumi. Es gribēju paņemt mašīnu. Bet mana ģimene man noteica, ka nevajag mašīnā pārvadāt dažādus atkritumus. Paņem taksi.
Trīs dienas vēlāk bija nepieciešams veikt vēl vienu kredīta maksājumu. Es nolēmu, ka pietiek. Un es neko nemaksāšu. Kāpēc man ir jāmaksā kredīts par automašīnu, ar kuru es nebraucu? Mans brālis un viņa sieva izmanto automašīnu. Tāpēc ļaušu viņiem maksāt aizdevumu.
Visā visumā. Es neveicu maksājumu. Pēc trim dienām manai mātei piezvanīja bankas darbinieks. Un viņa steigšus pazvanīja man. Es viņai teicu, ka neko vairāk nemaksāšu. Tajā dienā es daudz uzzināju par sevi. Kāds es esmu egoiste. Un ģimene man neko nenozīmē. Piecas minūtes klausījos mammu. Tad man tas viss apnika, un es vienkārši noliku klausuli. Kāpēc man vajadzētu klausīties visas šīs nepatīkamās lietas par sevi, ja tā nav taisnība? Galu galā es neko sliktu neizdarīju.
Viss, man pietiek. Mans brālis un māte uzvedas tā, it kā man ar šo mašīnu nebūtu nekāda sakara. Beigās iznāk, ka man ir jāatmaksā kredīts par mašīnu, kas patiesībā pieder manam brālim. Ja viņam tiešām vajag šo mašīnu, tad lai viņš normāli pelna un maksā kredītu pats.
Kredīts ir uz mātes vārda. Lai viņi maksā kopā. Tās vairs nav manas problēmas. Man nemaz nav kauna. Nemaz nenožēloju savu rīcību. Gluži pretēji, manuprāt, tas bija jādara jau agrāk. Ģimene ir ģimene, taču ir ļoti nepatīkami, ja radiniekiem uz tevi ir citas intereses.
