Iepazīstināšu ar sevi. Esmu Alīna Meisa. Man jau ir 28 gadi. Man ir arī māsa, kura ir gadu jaunāka par mani, tātad viņai tagad ir 27 gadi. Es ļoti mīlu savu māsu, bet viņa nemaz nav patstāvīga. Un es viņai pastāvīgi par to stāstu, jo viņa jau ir diezgan pieaugusi sieviete, kurai vajadzētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un uzņemties pilnu atbildību par sevi.
Es jau esmu diezgan nobriedusi sieviete, kas savu biznesu ir izveidojusi no nulles. Tagad esmu skaistumkopšanas salona īpašniece, tas man nes ļoti labu peļņu, par ko esmu ārkārtīgi priecīga. Bet es neko šajā dzīvē nesaņēmu tāpat vien, es smagi strādāju, lai iegūtu to, kas man ir. Sāka savu karjeru kā viesmīle, uzņēmu jebkuru nepilna laika darbu, neko neatteicu un ietaupīju katru santīmu. Tad varēju iegādāties atsevišķu zemes gabalu, kur tagad atrodas mans salons.
Šo salonu būvēju – ķieģelis pa ķieģelim, arī remontu veicu pati, materiālus un strādniekus, kontroli pār procesu – visu ņēmu pilnībā savās rokās. Esmu ieguldījis daudz smaga darba un pūļu, lai tas izdotos. Es strādāju un ļoti centos. Bet mana māsa ir mans pilnīgs pretstats. Maša, tā sauc manu māsu, nekad nav gribējusi nekur strādāt, pastāvīgi lūdza naudu no vecākiem un dzīvoja savam priekam uz viņu rēķina.
Bet mūsu ģimenē notika traģēdija – mūsu mamma saslima. Viņa bija ļoti slima, pagājušajā gadā viņas stāvoklis kļuva arvien sliktāks un sliktāks. Sākām aktualizēt mantojuma tēmu, jo sapratām, ka brīnums nenotiks. Atnācām ar visu ģimeni, lai risinātu un apspriestu šo jautājumu. Bet tikšanās reizē es redzēju, ka mana māsa neatstāja māti ne soli, ļoti rūpējoties par viņu.
Pēc šīs situācijas es sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā. Un tā mana mamma pacēla tēmu, par to vai mēs abi varam cerēt uz viņas mantojumu, vai tikai viens no mums to ir pelnījis..
Bet mamma mani patīkami pārsteidza. Viņa paskaidroja, ka jau ir pieņēmusi lēmumu un mums tas būtu jāatbalsta. Viņa nolēma visu savu iegūto īpašumu atstāt tikai man. Esmu pietiekami daudz strādājusi, lai nopelnītu savu kapitālu, zinu santīma vērtību. Bet mana māsa dara kaut ko nesaprotamu un var visu nolaist zem āmura. Tāpēc arī mana mamma pieņēma lēmumu par labu man.
Māsa bija sašutusi. Viņa nekādā veidā necerēja dzirdēt šādu lēmumu no mūsu mammas un cerēja, ka visu dabūs tikai viņa. Maša sāka kliegt, ka man nav morālu tiesību uz šo mantojumu, jo es jau esmu ļoti bagāta, un manai māsai nekā nebija, tāpēc visam vajadzētu būt viņas.
Pēc šiem vārdiem mūsu māte nobālēja un nejutās labi. Steidzami izsaucām viņai ātro palīdzību. Māsa neļāva man braukt ar mammu un izgrūda no mašīnas. Viņi devās uz slimnīcu bez manis. Un es paliku viena stāvēt netālu no kāpņutelpas..
