Es zināju, ka pirms manis, mans vīrs bija precējies, bet viņam nebija bērnu no pirmās sievas. Mēs ar viņu dzīvojām laulībā apmēram 10 gadus, kļuvām par dēla un meitas vecākiem.
Reiz bez brīdinājuma atbraucu ciemos pie vīramātes. Mēs ar viņu ļoti labi sapratāmies. Viņas virtuvē sēdēja zēns, viņam izskatījās apmēram 19 gadi. Viņš dzēra tēju un uzvedās kā mājās, it kā tā nebūtu pirmā reize, kad viņš ciemojās pie Marijas Ivanovnas.
Viņš viņai kaut ko jautāja un piezvanīja vecmāmiņai. Starp citu, mans vīrs ir viņas vienīgais dēls. Kur vīramāte ņēma vēl kādu mazdēlu, neskaitot manus bērnus? Kad Pavļiks iegāja istabā skatīties multenes, uzdevu šo jautājumu radiniekam.
Sākumā viņa klusēja, bet pēc tam atzina, ka tas ir mana vīra dēls. Viņš piedzima, kad Vaļera jau bija šķīries no savas pirmās sievas.
Izrādījās, ka Marina palika stāvoklī pirms šķiršanās, taču Vaļerai neko neteica, lai viņš nepaliktu pie viņas tikai dēla dēļ. Tiesa, vēlāk viņš pats iepazinies ar savu bijušo sievu un uzzinājis, ka dēls ir no viņa. Pavļiks ir Vaļeras kopija. Gadiem ejot visi par to klusēja, lai neizprovocētu skandālu.
Es jautāju savai vīramātei, kāpēc tad Vaļera neatjaunoja attiecības ar savu bijušo sievu. Viņa izplūda asarās un teica, ka bērna māte ir mirusi. Pavļiks ir no bērnunama, tikai brīvdienās atļaujot vest mājās. Vaļera visus šos gadus neuzdrošinājās izpaust savu noslēpumu, jo baidījās no šķiršanās.
Es to pieņēmu un mēģināju saprast savu vīru. Tagad mēs nodarbojamies ar Pavļika adoptāciju, es nevēlos šķirties no sava vīra – jo es viņu mīlu.
