Kiš miš

“Kādu tad Tu dāvanu vēlēsies?” Jānītis bez vilcināšanās atbildēja: “Ceptus kartupelīšus”

Kā atrast īstu mammu bērnam no bērnunama?

Katram bērnam ir jābūt tēvam un mātei. Un nav nekā pārsteidzošāka tas, ka bērnus adoptē no šiem te bērnu namiem. Jānītim bija tāds sapnis. Viņš bija gudrs, sabiedrisks un paklausīgs zēns. Vārdu sakot, tieši tādu, kādu vecāki vēlētos redzēt savu dēlu. Viņu izvēlējās diezgan ātri. Atnāca mamma un tētis. Mamma bija ļoti skaista un laipna, un viņa tik labi smaržoja.. Ģimene bija laba, un Jānītis bija laimīgs..

Jaunie vecāki dēlu izrādīja visiem, ko pazina un ļoti skaisti ģērba. Varbūt tāpēc, ka puisim bija spilgti sarkani mati. Bet pagāja kāds laiks, un tētis pasauca Jānīti uz nopietnu sarunu. Jānītis neko sliktu nenojauta, tāpēc apsēdās uz krēsla, nevērīgi kratīdams kājas.. Un tēvs novērsa acis, it kā kaunēdamies par misiju, kas viņam bija jāpilda. “Zini, Jānīti, es ar tevi runāšu kā ar vīrieti. Mammai būs bērniņš. Tas dzīvo vēderā.” Jānītis ļoti priecājās, ka viņam būs brālis vai māsa, bet tēvs turpināja runu. “Mēs nolēmām, ka Tev būs jāatgriežas bērnu namā.”

Šo notikumu pavērsienu zēns nebija gaidījis. Viņš sāka raudāt. Jānītis skrienot pa gaiteni ļoti raudāja, cenšoties izlūgties mammu un tēti, lai viņi viņu nepamet. Bet viņi gāja projām pārliecinātā solī un pat nepagriezās. Bija skaidrs, ka Jānītis viņiem vairs nav vajadzīga, jo viņiem būs īsts bērns, savs, nevis šis no bērnunama. Jānītis ilgi raudāja un skatījās ārā pa logu un pēkšņi atgriezās. Tad lēnām zēns nomierinājās un atkal tika aizvests pie jaunas ģimenes, bet arī tur viņš ilgi nedzīvoja, bija spiests atgriezies. Iemesls ir tas, ka viņš ēd pārāk daudz…

“Mēs vienkārši nevaram viņu pabarot,” sacīja sieviete ar spīdīgu manikīru. Un viss tāpēc, ka Jānītis auzu pārslu vietā lūdza ceptus kartupeļus. Putra viņam nemaz negaršoja.. Tad vecāki tika atkal atrasti un atgriezti, jo zēnam nav muzikālo spēju, un arī tas, ka viņš bieži slimo. Jānītis pārbaudījumu izturēja 4 reizes. Katru reizi viņš juta sāpes un bezjēdzības sajūtu. Psihologi to sauc par traumu. Viņš tika atgriezts, it kā viņš būtu rotaļlieta, kas nevienam nepatīk. Zēns pārstāja gaidīt, kad beidzot viņu kāds paņems. Viņš pat neapskauda citus bērnus, kurus adoptēja jaunas ģimenes. Viņš gaidīja. Bērnunamā sākās remonts un bērnus uz laiku pārcēla mācīties uz tuvējo skolu..

Tā nu kāds zēns piegāja pie Jānīša un piedāvāja draudzēties. Jānītis to nebija gaidījis un momentāli piekrita. Viņi patiešām kļuva par ļoti labiem draugiem.. Jaunajam draugam bija tāds pats vārds. Un, lai neapjuktu, viens kļuva par Jānīti, bet otrs par Jančuku. Zēns pat devās ciemos. Draugam bija laba, laipna mamma. Viņa sirsnīgi sveicināja zēnus un vienmēr pacienāja ar kaut ko garšīgu. Un reiz drauga māte teica: “Jānīti, ja vēlaties, varat pavadīt nakti pie mums.” Zēns atkal bija pārsteigts un sajūsmā. Protams, viņš gribēja. Šo draudzību uzmanīgi vēroja bērnu nama vadītāja. Viņa bija ļoti noraizējusies, ka zēns pieķersies ģimenei, un tad atkal viņam būs jādodas prom un viņš vairs nevarēs izturēt šo traumu.

Tāpēc vadītājs nolēma runāt ar ar šo te Jančuka mammu. Saruna nebija īpaši ilga…

Stāsta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *