Paklāji pie sienām, sekcija ar kristāla traukiem, galds, pārklāts ar vaska drānu – padomju interjers visā savā krāšņumā. Tikai vienu dekora elementu es savā bērnībā nesapratu.
Kad biju maziņa, manā istabā bija melnbalts televizors ar plaukstas lieluma ekrānu. Atceros, ka varējām skatīties sešus kanālus. Tos pārslēgt vajadzēja ar roku, jo pults jau nebija. Pēc televizora skatīšanās šim tehnikas brīnumam bija jāuzklāj sedziņa. Kāpēc? Tāds ir jautājums.
Kāpēc PSRS laikos televizoram klāja pāri sedziņu
Kopš tā laika pagājuši vairāki desmiti gadu. Šodien liekas, ka šai tradīcijai nevar būt loģisks izskaidrojums, bet tā gluži nav. Bet nu par visu pēc kārtas.
Sedziņa padarīja māju mājīgāku. Jebkuru tehniku, kā likums, skaistuma pēc pārklāja ar tekstilu, vēloties mājokli padarīt kārtīgu un mājīgu. Tādā pašā nolūkā uz televizora arī nonāca sedziņa.
Sākotnēji šis interjera elements pildīja tikai dekoratīvu funkciju. Vēlāk izrādījās, ka sedziņa vēl pasargā televizoru no putekļiem. Veiksme!
Bez tam, uz televizora bieži vien lika dažādus nieciņus un suvenīrus, kuri varēja televizora virsmu saskrāpēt. Tā salvete sāka pildīt arī aizsargfunkciju.
Kineskopa saudzēšana
Taču sedziņai bija arī praktiskāks pielietojums. Tajos laikos televizors bija dārga lieta un daudzu cilvēku sapnis. Attiecīgi arī tā īpašnieks pret to izturējās saudzīgi. Uzskatīja, ka pēc televizora skatīšanās to neapklās ar sedziņu, tad kineskops sāks bālēt. Šo noteikumu ievēroja bez ierunām. Vēl vairāk, televizoru bieži nolika vistumšākajā vietā, tālāk no saules stariem.
Padomju interjers jau pilnīgi savu laiku nodzīvojis. Taču, kad aizbraucam ciemos pie vectētiņa un vecmāmiņas, vēl aizvien varam redzēt ainu: plakanais televizors pārklāts ar skaistu baltu sedziņu. Domāju, ka bez tās viņu māja liktos sveša.
