Pirms neilga laika internetā parādījās kāds stāsts, kas patiesi liek aizdomāties, it īpaši par to, kas notiek šajā mainīgajā pasaulē. Mēs cenšamies kaut kur skriet, baidāmies kaut ko nokavēt, ģimeniskās vērtības atliekam uz vēlāku laiku un dodam priekšroku darbiem…
Bet tas viss tomēr nav pareizi.
Ik pa laikam ir dzirdamas šīs atrunas pēc tam… Pēc tam es tev piezvanīšu, vēlāk tev izstāstīšu par savām jūtām, vēlāk satiksimies, bet tagad nē. Mēs visu bieži vien atstājam uz pēc tam, bet vēlāk pat aizmirstam par to.
Un mēs pat reizēm neaizdomājies, ka šis te pēc tam var pat arī nepienākt. Tas cilvēks iespējams vairs nebūs uz šīs pasaules.
Pēc tam jau būs par vēlu. Pēc tam jau bērni vairs nebūs bērni. Pēc tam jau jūs bērniem paliksiet tikai kā atmiņas par vecākiem. Tā rezultātā smaids pārvērtīsies par sāpēm un noslēgumā pat par lielu nožēlu.
Tāpēc, mīļie, lūdzu, neatlieciet uz pēc tam. Dzīvojiet, baudiet, runājiet, satiecieties un mīliet viens otru! Šodien!
Oriģinālais vēstījums:
