Artūrs strādāja par kravas automašīnu vadītāju un vienmēr pieņēma vairāk pasūtījumu nekā viņa kolēģi. Mājās viņu gaidīja mazā meita, kurai bija nepieciešama dārga operācija. Bet uzkrāt nepieciešamos līdzekļus nekādā veidā nebija iespējams.
Ģimene uzzināja, ka Katja bija slima gandrīz tūlīt pēc dzimšanas. Slimības dēļ organismā pastāvīgi parādījās cistas, un tikai dārga operācija varēja viņu glābt. Artūrs un Maša ārstiem teica, ka naudu noteikti atradīs.
Laika vairs nebija palicis daudz – tikai pāris gadi. Ārsts paskaidroja, ka ilgi vilkt nevar. Kad bērnam ir 3 gadi, situācija var kļūt neatgriezeniska. Tāpēc operācija bija jāveic pirms šī brīža.
Ģimenei nebija kur ņemt lielu summu. Atlika tikai krāt. Viņiem bija vajadzīgs pusotrs gads, lai savāktu nedaudz vairāk par pusi no nepieciešamajiem līdzekļiem. Vēl bija laiks, un Artūrs nemitīgi strādāja.
Tajā vakarā viņš devās mājās pēc kārtējā brauciena. Bija ziema un ceļš bija nedaudz noklāts ar ledu. Redzamība bija slikta. Vīrietis samazināja ātrumu un devās tuvākā ciema virzienā. Ciemu jau varēja redzēt – tālumā dega vājš apgaismojums.
Tumsā un putenī bija gandrīz neiespējami kaut ko redzēt. Ceļš bija apgaismots tikai dažus metrus uz priekšu. Tajā brīdī tieši ceļa vidū Artūrs pamanīja siluetu. Viņš brauca lēni, tāpēc paguva samazināt ātrumu. Reakcija nostrādāja, jo viņš pat nesaprata, kas noticis.
Pa logu viņš ieraudzīja garus sieviešu matus. Viņš mēģināja kliegt, jo baidījās kāpt tumsā šādā laikā. Bet viņa nereaģēja, un viņam bija jāizkāpj no automašīnas. Uz ceļa viņš mēģināja svešinieci pamodināt taču viņa gandrīz nereaģēja. Viņa tikai nedaudz pakustējās un atvēra acis.
Vīrietis sapratis, ka viņa steidzami jānogādā slimnīcā. Drēbju viņai praktiski nebija, tikai plāns T-krekls un apakšveļa. Artūrs viņu pacēla un ienesa salonā. Tur viņš maksimāli ieslēdza siltumu un ietina meiteni jakā. Un tad viņš devās uz tuvāko slimnīcu.
Alīna
Pagāja ilgs laiks, līdz apziņa atgriezās pie svešinieces. Pamazām bālā āda sāka palikt dabiskajā nokrāsā, un vīrietis jautāja viņas vārdu. Meitene sevi iepazīstināja kā Alīnu.
Taču viņa nesteidzās atbildēt uz jautājumu, kā viņa gandrīz kaila nokļuva sniega vētrā uz pamesta ceļa. Teica, ka tas ir slikts stāsts, un viņa nevēlas to stāstīt. Artūrs uzstāja, jo viņam vajadzēja zināt vismaz dažas detaļas, kad policija sāks viņu mocīt ar jautājumiem.
Tad Alīna nolēma īsi paskaidrot sevi. Protams, viņas vārdi to nepadarīja skaidrāku. Kā meitene teica, vīrs un viņa draugi viņu aizveduši uz ceļa. Viņa teica vīram, ka uzņēmums ir bankrotējis, lai gan tas tā nav. Un viņš, būdams uzņēmuma līdzīpašnieks, nolēma no tā atbrīvoties. Alīna nezināja, ko šis lēmums viņam deva. Bet tas ir viss, ko viņa zina. Tikai pateicoties Artūram, viņa izdzīvoja.
Slimnīca
Pa ceļam vīrietis centies saprast, kāpēc viņas vīrs tā rīkojies, taču pie secinājumiem nav nācis. Pēc stundas viņi sasniedza slimnīcu, kur viņš parasti veda savu meitu. Ārsti nekavējoties aprūpēja pacientu, kura stāvoklis bija smags. Viņas rokas un kājas bija apsaldētas, un vispār viņai bija grūti pēc tik ilgas uzturēšanās aukstumā.
Ārsts jautāja, kas ir Artūra meitene. Uz ko viņš pastāstīja, kā ir, un paskaidroja, ka viņu redz pirmo reizi. Un viņš vēl nav pieteicies policijai, jo pirmais, ko viņš nolēma, ka viņai nepieciešama mediķu palīdzība. Un tā arī izrādījās. Ārsts teica, ka pats zvanīs varas iestādēm un lūdza sagaidīt policijas ierašanos.
Ārsts pasauca Artūru, lai aprunātos. Viņš atklāja, ka šī dāma ir ļoti bagāta un pilsētā zināma persona. Tomēr Artūram nebija ne mirkli doma, lūgt viņai naudu kā atlīdzību par glābšanu. Viņš vienkārši darīja to ko katrs cilvēks darītu – nepabrauca garām.
Policija
Vīrietim nebija ko slēpt, tāpēc viņš palika slimnīcā. Tiesa, viņš nevarēja pateikt neko noderīgu, bet viņam tik un tā bija vismaz jāmēģina kaut ko izskaidrot. Drīz ieradās policists un iztaujāja Artūru. Viņš policijai stāstīja tikai to, ko uzzināja no meitenes. Informācijas bija maz.
Viņš varēja atgriezties mājās pie sievas un meitas. Maša priecājās, ka viņš ir īstajā vietā, un izglāba meiteni no drošas nāves.
No rīta viņam zvanīja no slimnīcas ar lūgumu atgriezties. Alīna ļoti vēlējās satikt savu glābēju, un viņš viņai neatteica. Viņa gulēja atsevišķā istabā un uzreiz sāka pateikties Artūram par viņas dzīvības izglābšanu. Protams, viņu samulsināja viņas pateicība. Turklāt viņš nedarīja neko īpašu – viņš vienkārši atradās īstajā vietā īstajā laikā. Viņš īsti nevarēja vienkārši pabraukt garām – jebkurš palīdzēs.
Pateicība
Bet viņa tik un tā pateicās. Viņa uzzināja, ka viņš bieži apmeklē šo slimnīcu kopā ar savu meitu. Viņš sāka viņai stāstīt par Katjas slimību, par to, kā viņi cenšas ietaupīt operācijai nepieciešamo summu. Kad viņš izgāja no palātas, noskaņojums bija slikts. Vīrietis sapratis, ka izglābis svešinieku, taču tajā pašā laikā pats savai meitai palīdzēt nekādi nevarēja. Naudas joprojām nebija pietiekami, un laika praktiski nebija.
Pagāja dažas dienas, un viņš saņēma vēl vienu zvanu no slimnīcas. Šoreiz galvenais ārsts. Viņš stāstīja, ka viņa kontā ienākusi operācijas apmaksai nepieciešamā nauda. Un tagad viņiem atliek tikai ierasties klīnikā, lai vienotos par laiku un veiktu visas nepieciešamās pārbaudes.
Artūrs bija šokēts. Viņam nebija ne jausmas, no kurienes nāk nauda. Taču viņš saprata, ka pieteikums operācijai jau ir apstiprināts, un nu viņa meitu var glābt. Joprojām neko nesaprotot, viņš kopā ar sievu un Katju devās uz slimnīcu. Meitene nekavējoties tika ievietota palātā un sāka gatavoties operācijai.
Tas viss aizņēma pāris dienas. Un drīz viss ļaunākais palika aiz muguras. Protams, kādu laiku meitai vēl bija jāatgūstas. Bet tagad viņai bija normāla nākotne. Artūrs un Maša bija kopā ar savu meitu, kad viņa pamodās.
Tajā brīdī istabā ienāca arī Alīna. Lai gan vīrietis pat uzreiz neatpazina šajā iespaidīgajā un skaistajā meitenē to nosalušo svešinieci, kuru pirms nedēļas ieraudzīja uz ceļa.
Viņa priecājās, ka meitene jūtas labāk, un tad Artūram atklāja: tieši viņa palīdzēja apmaksāt operāciju. Alīna neko neslēpa – viņa ļoti vēlējās vismaz kaut ko darīt sava glābēja labā. Pateicoties viņam, viņa izdzīvoja. Un viņai bija pietiekami daudz naudas.
Protams, Artūram nebija nekādu savtīgu motīvu, kad viņš palīdzēja meitenei. Viņš tikai gribēja glābt cilvēku, kuram tas bija nepieciešams. Bet liktenis viņam bija laipns. Un par savu labo darbu vīrietis tika pilnībā atalgots.
