Visu dzīvi Pāvels Anatoljevičs bija nodzīvojis mājā, kuru uzcēla vēl viņa vectēvs. Šeit viņš uzaudzināja abas savas meitas. Bet viņas jau sen bija pārcēlušās uz pilsētu un tagad zvanīja tikai retu reizi.
Vienīgā dzīvā būtne, ar kuru večuks varēja dalīties savās bēdās, bija viņa suns. Viņš dzīvoja uz ielas, bet vectēvs katru vakaru izgāja ārā, apsēdās uz soliņa un runāja ar dzīvnieku. Viņš sūdzējās, ka neviens nenāk ciemos un visiem ir vienalga, kā viņš te dzīvo viens. Nereti suns atbildot ierējās, it kā saprotot, par ko saimnieks runā.
Bet māja tikmēr bruka kopā. Ziemā pa logiem pastāvīgi vējš, bet rudenī un pavasarī to pārpludināja lietus un kūstošs sniegs. Pāvels Anatoljevičs vecuma dēļ vairs nevarēja salabot jumtu. Viņš noteikti nespēja tajā uzkāpt sāpošo ceļgalu un nespēka dēļ. Tāpēc viņš vienkārši nomainīja bļodas un spaiņus, kad ūdens sāka pilēt no griestiem.
Kādu dienu viņš atkal sēdēja uz lieveņa un runāja ar suni. Vecais vīrs teica, ka viņam ir apnicis dzīvot šādi, un ka viņš gatavojas doties uz pilsētu pie saviem bērniem. Lai arī viņi nebija viņu apciemojuši, viņam bija pierakstīta adrese.
Vakarā viņš apsēdās uz lieveņa, lai saskaitītu naudu un izveidotu maršrutu, kā nokļūt pie bērniem. Tagad viss bija gatavs. Viņš palūdza kaimiņam pieskatīt suni, bet pats jau nākamajā rītā devās ceļā.
Vispirms vecais kungs kājām aizgāja līdz galvenajam ceļam, kas veda uz pilsētu. Bija jānoķer mašīna vai jāgaida autobuss. Viņam paveicās – drīz vien piestāja regulārais mikroautobuss, kas brauca pareizajā virzienā.
Večuks samaksāja par biļeti un apsēdās blakus logam, lai apbrīnotu dabu. Ārā bija vasara, viss tā ziedēja, ka dvēsele gavilēja.
Drīz Pāvels Anatoljevičs nokļuva stacijā. Tur viņš sāka jautāt garāmgājējiem, kā nokļūt adresē, kurā dzīvo viņa meita. Bet lielākā daļa no viņa vienkārši novērsās, steidzoties savās darīšanās un netērējot laiku sarunai ar veco vīru.
Beidzot kāds garāmgājējs apstājās un pauda, ka večukam vajag 51. autobusu. Ar to viņš varēja nokļūt vēlamajā punktā. Sirmais kungs pateicās un devās uz pieturu gaidīt transportu.
Un tā viņš tuvojās meitas Marinas mājai, cerot ka viņa būs mājās un priecāsies sastapt tēvu. Drīz viņš nokļuva kāpņu telpā un sāka klauvēt pie meitas dzīvokļa durvīm.
Bet neviens viņam to neatvēra. Pāvels Anatoļjevičs nolēma, ka visi ir darbā, bet vakarā viņiem noteikti vajadzēja atgriezties mājās. Viņš nolēma pagaidīt ārā, jo īpaši tāpēc, ka laika apstākļi bija labvēlīgi.
Spīdēja spoža saule, rotaļu laukumā spēlējās bērni, blakus sarunājās mammas. Vecais vīrs iekārtojās uz soliņa netālu no kāpņu telpas un skatījās uz durvīm. Bet pāris stundu laikā neredzēja nevienu, ko pazītu.
Pagāja laiks, un viņš jau sāka šaubīties, vai viņa meita parādīsies. Večuks atcerējās, ka Marina viņam savu adresi atstājusi pirms pusotra gada. Tad viņi sazvanījās, bet drīz meita vairs nezvanīja.
Vecais kungs domāja, ko tagad darīt. Viņš nedaudz pastaigāja pa pagalmu un nolēma izstaigāt rajonu. Ja nu meitas ģimenes locekļi vienkārši aizkavējušies. Gaidot savus mīļotos, viņš izdomāja apmeklēt frizieri un nopirkt saviem mazbērniem dāvanas.
Viņš ātri atrada frizētavu — apkārtnē tādu bija diezgan daudz. Viņš iegāja un apsēdās krēslā, kad pienāca viņa kārta. Kad pienāca meistare, viņš lūdza nogriezt matus pēc iespējas labāk, taču sieviete uzreiz sāka raustīt degunu un brēca, ka večuks nelabi smird.
Pāvels Anatoljevičs bija sarūgtināts. Viņš tiešām bija ceļā ilgu laiku un pārcietis karstumu, taču frizieres reakcija viņu pārsteidza. Sieviete teica, ka negrasās tuvoties nelaimīgajam vīrietim, kamēr viņš nebūs sakopis sevi. Pēkšņi viņa sāka skaļi kliegt, lai viņš iet prom.
Acīmredzot viņas balss bija dzirdama blakus telpā, jo no turienes iznāca kāds vīrietis. Viņš mēģināja noskaidrot, kāpēc friziere tik skaļi kliedz. Viņa neklusēja un atkal sāka braukt virsū večukam par to, ka viņš slikti oda.
Vīrietis centās nomierināt saniknoto sievieti. Teica, ka viņa ir brīva un viņš par visu parūpēsies. Un viņš piegāja pie vecā vīra un atvainojās viņam. Tad viņš paskaidroja, ka meistaram ir neērti griezt nemazgātus matus un piedāvāja tos izmazgāt.
Frizētavas īpašnieku sauca Alberts. Lai neradītu jaunas konfliktsituācijas, vīrietis pats nolēma vectētiņam apgriezt matus. Vispirms viņš tos izmazgāja matus, bet pēc tam ķērās pie griešanas.
Kamēr viņam grieza matus, Pāvels Anatoljevičs pastāstīja visu par sevi. Par to, ka viņš dzīvo ciematā, un bērni viņu neapciemo. Par to, ka atbraucis pie meitas, bet mājās neviens viņam neatvēra. Atklātības mirklī vecais vīrs atzina, ka šauboties, vai spēs atrast savus bērnus.
Beidzot frizūra bija pabeigta, un večuks izgāja uz ielas kopā ar Albertu. Viņš uzmanīgi bija klausījies vecā vīra stāstā un tagad gribēja palīdzēt. Frizētavas īpašnieks piedāvāju vecītim noīrēt, kaut arī lētu, bet ērtu istabiņu vietējā viesnīcā, bet tikmēr sameklēt vecā vīra meitu.
Pāvels Anatoljevičs viesnīcniekam pateica meitas vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu un pastāstīja visu, ko atcerējās. Drīz vien Alberts aizbrauca, pavadot veco vīru uz viesnīcu. Bet viņš parādījās uz viesnīcas numura sliekšņa jau pēc pāris stundām.
Večuks nespēja noticēt savām acīm. Pie durvīm stāvēja ne tikai Alberts, bet arī Marina un viņas bērni. Meita pārsteigta jautāja, kā viņam ienācis prātā viņu un bērnus meklēt caur viņas vīra starpniecību.
Alberts tikai klusi iesmējās. Viņš pastāstīja, ka uzzinot meitas vārdu un uzvārdu, sākumā esot vilcinājies. Tāda sakritība viņam šķita pārāk dīvaina. Taču sieva apstiprināja – tas tiešām ir viņas tēvs.
Pēc tam Pāvels Anatoljevičs pārcēlās dzīvot pie meitas. Marina nožēloja, ka tik ilgu laiku nav zvanījusi tēvam. Viņai esot šķitis, ka tēvam labi klājas dzimtajā ciemā. Un viņa nesaprata, kāpēc viņš nemeklēja meitu agrāk, ja jau dzīvoja sliktos apstākļos.
Turpmāk tikai reizēm vecais vīrs atgriezās savā ciemā. Viņam pietrūka sava uzticamā suņa, kurš tagad dzīvo pie kaimiņienes, un večuks centās sievieti apciemot biežāk.
Bet cik bieži tu apciemo savus vecākus un vai vismaz piezvani viņiem? Laipni lūgts rakstīt komentāros!
