Apmēram pirms diviem gadiem es strādāju uzņēmumā par vecāko s.p.e.c.i.ā.l.i.s.t.u. Nevaru teikt, ka darbs man patika, bet tas ļāva nopelnīt daudz n.a.u.d.a.s.
Es iegādājos dzīvokli hipotēkā, nopirku automašīnu un tad sāku domāt par vasarnīcas iegādi. Es izbraukāju vairākus objektus, kamēr beidzot atradu mājiņu, kas mani pilnībā apmierināja.
Tiesa, vasarnīca bija veca, taču pārsteidzoši stipra un labi saglabājusies. Teju piecu hektāru zemes gabals netālu no pilsētas – principā tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Un pats galvenais – cena bija ļoti pievilcīga. Es pat biju pārsteigts, kāpēc īpašnieks vasarnīcu pārdod tik lēti –kaimiņos zemes gabali bija krietni dārgāki.
Pēc dokumentu noformēšanas, kad vasarnīca nonāca manā īpašumā, vispirms veicu zemes gabala sakopšanu. Pēc iepriekšējā īpašnieka teiktā, vasarnīcā neviens nebija dzīvojis jau piecpadsmit gadu. Zemes gabals bija aizaudzis ar zāli, diždadžiem un alkšņiem, kas slējās augstāk par cilvēka augumu. Bet es aktīvi ķēros pie darba – fiziskas nodarbes svaigā gaisā pēc dienām ilgas sēdēšanas smacīgajā birojā mani tikai priecēja.
Un jau pēc divām dienām es ar prieku un lepnumu apbrīnoju sava veikuma augļus. Man bija pietiekami daudz laika – lai sakārtotu vasarnīcu, es paņēmu atvaļinājumuun man priekšā bija brīnišķīgas trīs nedēļas. Sievu un dēlu nosūtīju uz kūrortu ārzemēs, bet pats sāku viņiem gatavot pārsteigumu. Pēc tam, kad biju sakārtojis zemes gabalu, pienāca mājiņas kārta. Kā jau teicu, ēka bija labā stāvoklī, bet pilna ar dažādiem krāmiem.
Lielākā daļa mēbeļu bija jāizmet, bet vispirms bija jātiek skaidrībā par to, kas sakrājies skapjos. Vienā no tiem es atradu metāla kārbu, pilnu ar fotogrāfijām. Sākumā es domāju, ka tas ir iepriekšējo īpašnieku arhīvs, bet, kad sāku aplūkot fotogrāfijas, sajutos neomulīgi. Kurš gan, būdams pie skaidra prāta, varēja glabāt kaut ko tādu?
Visās fotogrāfijās bija redzami miruši cilvēki, kuri atradās vai nu zārkos vai arī viņu ķermeņi bija sakropļoti. Protams, nebija ne runas, ka es varētu saglabāt šādu atradumu. Fotogrāfijas iemetu drazu kaudzē, kuru pēc tam nodedzināju zemes gabala nostūrī. Nedaudz vēlāk tāds pats liktenis piemeklēja pašu skapi un citas noplukušās mēbeles.
Pēc tam, kad māja bija atbrīvota no vecajiem krāmiem, devos uz veikalu, lai iegādātos celtniecības materiālus. Pa ceļam man gadījās tirdzniecības vieta, kur pārdeva dažādus stādus. Iedomājoties,ka būtu jauki, ja zemes gabalā būtu vairāki augļu koki, apstājos, nopirku vairākas ābeles, bumbierus un duci aveņu un jāņogu krūmu. Atgriezās vasarnīcā un ar jaunu sparu sāku darboties.
Vispirms es nolēmu iestādīt ābeles. Izvēlējos, manuprāt, piemērotu vietu un sāku rakt. Pēc piecām minūtēm, kad bedre jau bija pienācīga dziļuma, mana lāpsta pēkšņi aizķērās aiz kaut kā cieta. Vērīgi palūkojoties, es gandrīz aiz šausmām iekliedzos – es ieraudzīju cilvēka mirstīgās atliekas vai pareizāk sakot, to, kas no tām bija palicis – kaudzi pa pusei satrūdējušu kaulu.
Protams, es nekavējoties pārtraucu darbu un devos uz policiju. Vēl divas dienas man vajadzēja aizpildīt dažādus dokumentus, sniegt liecības un parakstīt protokolus. Man bija sīki jāizstāsta arī par cilvēku, no kura es nopirku vasarnīcu. Izmeklētāji kaulus ielika automašīnā un devās prom, atstājot mani vienu. Pēc notikušā es negribēju nakti pavadīt vasarnīcā un atgriezos pilsētas miteklī.
Saprotamu iemeslu dēļ es vakarā nevarēju ilgi iemigt. Un kad beidzot aizmigu, redzēju dīvainu sapni. Es sapņoju, ka it kā esmu vasarnīcā un man blakus skrien mazs zēns, rausta mani aiz apģērba un vaicā: “Kāpēc jūs man viņu atņēmāt? Atdodiet man mammu! ” Lai kā es sapnī centos atbrīvoties no puikas, viņš mani turpināja vajāt. Beigu beigās es iekliedzos un pamodos pats no sava kliedziena, izmircis aukstos sviedros.
Devos uz virtuvi, apsēdos uzpīpēt, prātodams, ko gan mans sapnis varētu nozīmēt, un kāpēc es par to sapņoju. Sākumā es nolēmu, ka tas ir parasts murgs, bet pēkšņi man ienāca prātā kāda doma. Lai to pārbaudītu, es sēdos mašīnā un atkal devos uz vasarnīcu.
Tur es paņēmu lāpstu un vēlreiz sāku rakt bedri tajā pašā vietā, kur iepriekš. Kā izrādījās, intuīcija mani nepievīla–izrokot zemi vēl 30 centimetru dziļumā, es uzgāju mazu skeletiņu, kas acīmredzami piederējis bērnam.
Es nezinu, kas tur bija noticis un kāpēc es redzēju šo sapni. Es zinu tikai to, ka pārsteigumu sievai un dēlam man neizdevās sagādāt. Ar sievu par notikušo neesmu runājis.
Es vairs pat iedomāties nespēju, ka mēs kādreiz dzīvosim šajā vasarnīcā. Kopš brīža, kad uzgāju briesmīgo atradumu, mājiņa atrodas tādā stāvoklī, kādā es to atstāju. Varbūt kādreiz es varēšu atrisināt tās noslēpumu, bet pagaidām man nav ne laika, ne vēlmes to darīt.
