Marija lēnām atgriezās mājās, lai patiesībā māju viņai n.e.b.i.j.a. Tā viņa nosauca kotedžu, kurā dzīvoja apmēram gadu un rūpējās par paralizētu 90 gadīgu kungu. Kuzma Ivanovičs nodrošināja jaunieti ar pārtiku un pajumti, kas viņai patiešām bija v.a.j.a.d.z.ī.g.a.
Večuks bija laipns un dzīvespriecīgs cilvēks, neskatoties uz savu vecumu, bet nevarēja staigāt. Viņš lepojās, ka nodzīvojis savu dzīvi ne velti. Maša nebija vienīgais cilvēks, kam viņš palīdzējis. Ciematā visi teica, ka Kuzma esot ļoti labs večuks, jo daudziem.
– Mašenka tā esi tu. Es neguļu, skatījos televizoru. Tu dzirdēji? Mums paaugstinās pensiju. Tas ir labi, tu varēsi sev nopirkt smukas drēbītes, man jau vairs neko nevajag, teica sirmgalvia.
– Kāpēc gan man tās? Man tajās nav kur iet – teica jauniete.
– Dzīvē visādi notiek, savu īsto vīrieti var satikt pat krūmos – vectēvs pasmaidīja.
Abi ilgi runāja par dzīvi, līdz vecais vīrs aizmiga. Jauniete skatījās uz viņu ar lielām rūpēm un nesaprata, kāpēc viņu piemeklējusi paralīze. Viņa priecājās, ka vectēvam par velti izrakstīja ratiņkrēslu – tagad viņu varēja izvest dārzā paelpot svaigu gaisu.
Kuzmam ļoti patika sarunāties ar ciema cilvēkiem, jo viņš bija sabiedrisks un laipns sirmgalvis. Pat tad, kad viņš devās gulēt, viņš joprojām domāja, kā palīdzēt citiem cilvēkiem.
Kamēr vecais kungs gulēja, meitene nolēma uzkopt mājokli. Pēkšņi viņa ieraudzīja kasti zem viņa gultas. Maša nezināja, vai rīkojas pareizi, taču, kad viņa to atvēra, jaunietes seja pārakmeņojās.
Kastē bija vēstules un testaments, pēc kura izlasīšanas viņa saprata, ka steidzami jādodas prom. Viņai bija žēl atstāt večuku vienu, taču viņai nebija citas izvēles.
Viņa paņēma savas mantas un metās prom, pāri tiltam un iegāja mežā. Viņa nebaidījās tur apmaldīties, jo iepriekš bija bieži tur bija staigājusi.
Tiklīdz viņa aizgāja, vārtiņiem tuvojās vidēja auguma vīrietis. Meitene domāja tikai par veco vīru un to vīrieti un nemanot iekrita “bezdibenī”.
Meitene ievēlās dziļā bedrē, un viņai vairs nebija spēka uzrāpties augšā. Maša sāka raudāt, jo, aizbēgusi no vienām briesmām, iekrita citās.
Jauniete atcerējās savus agrīnās jaunības gadus, kad viņa strādāja ķirurģijas nodaļā. Tad viņai šķita, ka dzīve tikai sākas. Viņas vecāki agri nomira, tas notika, kad viņa tik tikko bija pabeigusi vidusskolu. Viņa nolēma izmācīties par medmāsu un drīz vien nokļuva darbā slimnīcā.
Kādu dienu slimnīcā nogādāts vīrietis, kurš pēc operācijas bija nolēmis beigt savu vecpuiša dzīvi. Viņš bija izslavēts meitu ģēģeris, kurš ar savu pieglaimību un solījumiem sagrozīja meitenei galvu.
Anatolijs meitenei pastāstīja, ka studējis Maskavas universitātē par juristu. Viņš sāka viņai klārēt dažādas lietas par mīlestību un to, ka vēlas, lai viņi būtu kopā. Anatolijs ļoti skaisti meloja, bet jauniete viņam ticēja.
Viņu romāns izvērtās ļoti ātri, un viņi slimnīcu pameta jau pāra statusā. Mašai nebija aizdomu, ka aiz pielūdzēja vārdiem slēpjas pavisam cita persona, par kuru viņa uzzināja tikai dažus gadus vēlāk.
Tagad Anatolijs ir ļoti mainījies. No sirsnīga vīrieša viņš pārvērties par greizsirdīgu vīru. Viņš pat nemēģināja dabūt darbu un visu šo laiku sēdēja sievai uz kakla, bet dzīvoja viņi hostelī.
Marijai viņš aizliedza sazināties ar draugiem, pats izvēlējās viņas apģērbu, jo nevēlējās, lai viņa izskatītos “maucīga”. Drīz viņš uzzināja informāciju, kā dēļ viņa pirmo reizi aizbēga no laulātā drauga.
Reiz jaunā sieviete no darba atbrīvojās ātrāk un devās uz hosteli, kad pēkšņi saklausīja Anatolija sarunu ar citu vīrieti. Viņi runāja par kriminālnoziegumiem, kuros abi bija iesaistīti līdz šai dienai.
Jauniete nolēma vīrieti padzīt no mājokļa, taču viņš viņai piedraudēja, ka neliks viņu mierā. Maša nolēma sakravāt mantas un aizbraukt ar autobusu pēc iespējas tālāk.
Meitene veikalā satika Kuzmu Ivanoviču, kurš toreiz vēl spēja pārvietoties pats savām kājām. Noklausījies Mašas stāstu, sirmais kungs piedāvāja pārcelties pie viņa.
Bet, kad Marija atvēra zem gultas atrasto kasti, viņa fotogrāfijā ieraudzīja Anatoliju. Vectēvs bija norakstījis visus savus īpašumus Marijai un mazdēlam, bet kastē bija arī Anatolija vēstules no kolonijas.
Šodien Anatolijam vajadzēja ierasties no cietuma, un vectēvs nolēma iepazīstināt Mašu ar savu mazdēlu, jo cerēja, ka viņi patiks viens otram. Vectēvs uzskatīja, ka Anatolijs nejauši nokļuvis cietumā, bet patiesībā viņš esot ļoti labs cilvēks.
Jaunā sieviete bija ļoti noraizējusies par večuku, jo domāja, ka Anatolijs vienkārši vēlas no viņa izkrāpt naudu. Viņa nevarēja palīdzēt sirmgalvim, jo neviens viņai nebūtu ticējis.
Vecais vīrs bija ļoti noraizējies par jaunieti, jo nesaprata, kāpēc viņa tik pēkšņi aizbrauca. Tad viņš ieraudzīja atvērtās kastes un saprata, ka viņa ir visu izlasījusi.
– Vectēv, viņa gribēja tevi aplaupīt, un, izlasot testamentu, saprata, ka vēl ir citi īpašuma mantinieki, tāpēc aizbēga. Tu savā mājā iemitināji zagli, kā tu uzreiz nesaprati, sacīja mazdēls.
Vectēvs tam nenoticēja, jo zināja, ka Maša ir laba un godīga.
Divas dienas meitene sēdēja bedrē, necerot uz glābiņu. Pēkšņi viņa dzirdēja mednieku suņu rejas. Tas bija mednieks Jurijs, kurš pirms dažiem gadiem ieradās ciemā strādāt. Viņš bija pārsteigts, kad atrada meiteni un aizveda viņu uz savu māju.
Maša vīrietim visu izstāstīja, jo redzēja viņa laipnās acis. Jurijs saprata, ka viņam jārīkojas ātrāk, jo viņš pazina laipno vectēvu Kuzju.
Viņš paņēma līdzi fotoaparātu un devās uz večuka māju, lai pasekotu viņa gaitām. Šajā laikā mazdēls mēģināja nožņaugt vectēvu ar spilvenu. Anatolijs arī būtu viņu nogalinājis, ja vien Jurijs neizsistu logu un nebūtu piekāvis ļaundari.
Anatolijs nobijās un mēģināja aizbēgt, bet Jurija suns neļāva viņam pat pakustēties. Ļaundaris stāvēja kā zemē iemiets līdz policistu ierašanās brīdim, kas viņu nekavējoties saslēdza roku dzelžos. Tagad vīrietis no cietuma netiks ārā, jo viņam tiks piespriests ilgs sods. Maša sniedza liecību, un visa noziegumu ķēde kļuva skaidra.
Kuzmu Ivanoviču tas šokēja, un drīz mājā ieradās Maša. Jurijs arvien biežāk sāka viņus apmeklēt, un drīz viņi kļuva par pāri.
Vectēvam Kuzjam bija taisnība, jo nekad nevar zināt, kur satiksi savu laimi. Vectēvs bija izgudrojis, ka atstās savu mantojumu Mašai un Jurijam, jo, viņaprāt, abi ir labi cilvēki, kas pareizi pārvaldīs naudu.
Un pensionāram neko citu arī nevajadzēja, jo viņš savu dzīvi bija nodzīvojis cienīgi un vēlējās, lai viņam mīļi cilvēki turpinātu dzīvot tāpat.
