Mihails ļoti gribēja pastaigāties, kad atgriezās pēc s.k.o.l.a.s, bet, atnākot mājās, māte m.a.i.n.ī.j.a. viņa plānus.
– Dēliņ, aiznes zāles vecmāmiņai, es būšu aizņemta un man nebūs laika.
– Nu, mammu, es jau puišiem esmu apsolījis. – Miša iesaucās
– Ja viņi ir īsti draugi, tad pagaidīs.- mamma smaidot atbildēja.
Zēns devās pie vecmāmiņas. Inna Nikolajevna dzīvoja viena divistabu dzīvoklī. Viņas dzīvē vairs nebija neviena, kas varētu par viņu parūpēties. Vienīgā meita Anna neatrada laiku savai mātei. Mazdēlu neinteresēja nekas cits kā spēles un draugi. Vecmāmuļa bija pārsteigta, kad pie viņas ieradās Miša.
– Mazdēliņ, ko tu šeit dari? – jautāja vecmāmiņa.
– Atnācu, lai aizietu uz aptieku – teica zēns.
– Brīnišķīgi. Zini, neviens par mani nerūpējas, bet man ir vajadzīga palīdzība. Mīļais, es gribu tev kaut no pavēstīt – vecmāmiņa sāka sarunu.
– Kas tas būtu? – Miša ieinteresējās.
– Tu zini, ka vēlos sadalīt savu mantojumu. Ja tu man palīdzēsi, tad arī dabūsi savu daļu – Inna Nikolajevna viltīgi pasmaidīja.
Puikas acis iemirdzējās, vecmāmiņa uzreiz pamanīja.
– Es tev palīdzēšu! Vienmēr! Kas būtu jādara? – Miša bija sajūsmā.
– Aizej uz aptieku, bet tad nāc mājās un palīdzi mazgāt grīdas – teica vecmāmiņa.
Miša priecīgs devās uz aptieku, tad atgriezās un ar prieku izmazgāja grīdas. Viņš aizmirsa par pastaigu ar draugiem un nolēma visu vakaru veltīt vecmāmiņai. Tagad viņš bija gatavs palīdzēt mantojuma dēļ.
Viņš par to neko neteica mammai un tētim, citādi arī viņi gribētu palīdzēt. Ja nu Miša neko nedabon no omītes mantojuma? Zēns nolēma par to klusēt. Viņš sāka apmeklēt vecmāmiņu biežāk nekā iepriekš. Tagad viņu nebija iespējams dabūt ārā no omītes dzīvokļa.
Reiz Miša pajautāja, cik naudas viņai ir.
– Bez šā dzīvokļa man ir daudz naudas. Mana izcelsme sākas ar cariskajām asinīm. Tāpēc esmu mantojusi ļoti daudz. Tu uzzināsi – atbildēja vecmāmiņa.
Oho – ieinteresējās Miša.
Kā pierādījumu Inna Nikolajevna viņam parādīja ciltskoku, kur viss tika norādīts ar vārdiem. Miša bija sajūsmā. Tagad viņš bija pārliecināts, ka kļūs bagāts. Kad puika devās mājās, omītes draudzene no pirmā stāva ienāca pie vecmāmiņas.
– Innočka, mazdēls tagad pastāvīgi ir pie jums. Agrāk tā nebija. Kas ir mainījies? – Marija Petrovna bija pārsteigta.
– Es teicu, ka viņš saņems mantojumu – atbildēja vecmāmiņa.
– Bet jums taču nav nekas cits kā dzīvoklis – draudzene bija pārsteigta.
– Tiesa, bet es mazliet izfantazēju, lai viņu motivētu Paskaties, tagad viņš man pastāvīgi palīdz – Inna Nikolajevna smaidīja.
– Jūs gan esat viltīga sieviete – Marija Petrovna skaļi iesmējās.
Pagāja laiks. Miša jau ir beidzis vidusskolu un iestājusies universitātē. Viņš negribēja pārcelties uz citu pilsētu, pretējā gadījumā nevarētu palīdzēt vecmāmiņai. Kādu vakaru viņš atnāca pie viņas un palīdzēja sakārtot lietas skapjos.
Pēkšņi viņš atklāja monētu kolekciju. Puisis bija sajūsmā. Sākumā viņš gribēja to slepeni paņemt sev, bet tad pārdomāja. Ko darīt, ja tā būs daļa no mantojuma? Viņš kolekciju atkal nolika vietā. Tad pie viņa pienāca Inna Nikolajevna un jautāja, kas tā par kastīti, ko viņš ir nolika plauktā.
– Vecmāmiņ, tur ir monētu kolekcija – puisis atbildēja.
– Oho! Un es biju aizmirsusi par to. Tavs vectēvs to savāca. Viņam ļoti patika nodarboties ar šo lietu. Paņem kolekciju sev – Inna Nikolajevna paglaudīja mazdēlam plecu un atgriezās savā istabā.
Paldies! – Miša priecīgi attrauca.
Atgriežoties mājās, puisis nekavējoties sāka pētīt tirgu, lai saprastu, par kādu cenu viņš varētu pārdot šo kolekciju. Protams, viņš šo dāvanu vecākiem neparādīja.
Pēc nedēļas viņš monētas pārdeva par lielu naudu. Viņš varēja sev iegādāties telefonu un atjaunināt drēbju skapi. Anna bija piesardzīga, jo zināja, ka dēls nestrādā algotu darbu.
– Dēliņ, tu taču nezodz naudu, vai ne? – sieviete taujāja.
– Kā tu tā varēji domāt? Es tā nekad neesmu darījis – Miša atbildēja.
Anna nopūtās un apskāva dēlu, bet joprojām nespēja saprast, kur viņš dabūjis tik daudz naudas. Puisis tikai atbildēja, ka pārdevis savas vecās lietas, iekrājis naudu jaunam telefonam un nopircis jaunas drēbes ar lielām atlaidēm.
Māte noticēja un vairāk par to nejautāja. Ar naudu no pārdotās kolekcijas Mišam ilgi pietika. Viņš nestrādāja un dzīvoja savam priekam. Bet Inna Nikolajevna ar katru gadu jutās arvien sliktāk.
Kad mazdēls atkal ieradās pie viņas, viņš apsolīja uzkopt dzīvokli.
– Paldies, Miša – vecmāmiņa teica pēdējiem spēkiem.
Veicot uzkopšanas darbus istabā, Mihails pamanīja dīvainu pacēlumu zem matrača. Bija skaidrs, ka tur kaut kas ir. Tomēr puisis nolēma tur neskatīties. Ko darīt, ja vecmāmiņa ir sadusmosies un nedos viņam apsolīto mantojumu? Pēc mājokļa uzkopšanas Miša pagatavoja vakariņas un devās mājās.
– Kā klājas vecmāmiņai? Anna jautāja.
– Jūtas slikti – puisis atbildēja.
– Man ir bail no dienas, kad viņas vairs nebūs – māte atzina.
– Bet tu nekad neej pie viņas, nepalīdzi, tomēr uztraucies. Kāpēc? – Miša bija neizpratnē.
– Redzi, mēs ar viņu nesaprotamies. Es nezinu kāpēc, bet labāk ir uzturēt ar viņu attiecības no attāluma. Labāk mums abām. Protams, viņa ir mana māte, bet tāda ir mūsu dzīve. Bet kāpēc tu pastāvīgi ciemojies viņas? Iepriekš tevi uz to nevarēja pierunāt – Anna uzmanīgi paskatījās uz dēlu.
– Kas viņai palīdzēs, ja ne es? Tu un tētis vienmēr esat aizņemti. Man viņas žēl – teica puisis.
Dziļi sirdī viņam patiešām bija žēl vecmāmiņas. Viņa bija vientuļa. Bet patiesībā viņu motivēja mantojums, ko viņš drīz varēja saņemt.
Diemžēl pēc sešiem mēnešiem notika kaut kas tāds, kas visus apbēdināja – Inna Nikolajevna aizgāja mūžībā. Visi gaidīja to, kad kļūs zināms par mantojumu.
Izrādījās, ka vecmāmiņa bija atstājusi savu dzīvokli meitai, bet naudu glabāja zem gultas matrača. Tās bija daudz, taču uzkrāto naudu, aptuveni divus miljonus Krievijas rubļu, aizsaulē aizgājusī večiņa bija noziedojusi labdarībai.
Miša bija šokēts. Viņš tik ilgi palīdzēja vecmāmiņai, bet galu galā palika bez nekā.
– Šeit ir zīmīte, tā adresēta tev – teica tēvs.
Mihails paņēma papīrīti rokās un bija pārsteigts. Vecmāmiņa rakstīja, ka arī viņš mantojis kaut ko ļoti svarīgu. Viņam bija tikai esot jāpagaida.
Pagāja 2 mēneši. Beidzot Mihails dabūja to, ko gaidīja. Tas bija apgleznots audekls. Puisis sākumā bija sarūgtināts. Bet, kad parādīja šo mākslas darbu savam draugam, viņš bija sajūsmināts.
– Tas ir trīs miljonu vērts! draugs iesaucās.
Mihails šo audeklu nepārdeva uzreiz, tas aizņēma sešus mēnešus. Bet tagad viņš ir nopircis savu dzīvokli. Viņš bija laimīgs, ka vecmāmiņa par viņu nebija aizmirsusi. Tik daudzus gadus palīdzot omītei, viņš bija ļoti viņai pieķērīes, tāpēc viņš bieži ilgojās pēc viņas, šaustīdams sevi, ka iepriekš nebija viņu pienācīgi novērtējis.
Vecmāmiņ, es tevi ļoti mīlu – viņš teica, ieejot savā jaunajā dzīvoklī, un saprotot, ka to visu ieguvis, pateicoties viņai.
