Man ir 36 gadi, man ir divi bērni un pirms diviem mēnešiem, pēc 13 laulības gadiem, es izšķīros. Kāpēc? Tāpēc, ka iemīlējos.
Es iesniedzu laulības šķiršanu un pirmo reizi pa visu savu laulības dzīvi es devos atvaļinājumā. Pirms tam es vispār nekur neizbraucu. Un tagad es paņēmu bērnus un devos uz jūru. Mani tur gaidīja cits vīrietis. Viņš gribēja satikties ar mani. Pasauca uz jūru …
Tomēr, tur notika kaut kas briesmīgs, tas, kam es nekādi nevarēju noticēt …
Viņš aizbrauca. Bet, sākumā viss bija labi, kā pasakās, pat labāk nekā pasakās. Kad es viņu satiku, mani pārņēma emocijas. Lai gan sākumā viņš man šķita drausmīgs, visumā, tālu ne skaistulis, bet es saņēmos un nolēmu, ja jau ar bērniem atbraucām atpūsties — tad arī atpūtīsimies!
Tad viņš ņem automašīnu, aizved mūs uz viesnīcu, visu apmaksā. Rīkojās skaidri, pārliecināti, stingri tur mani pie rokas. Esmu šokēta, kad kafejnīcā viņš apmaksā mūsu pusdienas, dod bērniem dārgu planšetdatoru … Es mulstu, neesmu radusi, ka par mani maksātu, un arī par bērniem. Bet, viņš tikai smaida. Viņam tas ir dabiski.
Mēs pavadījām kopā tikai 8 dienas. Jau trešajā dienā es sapratu, ka viņš ir visgudrākais, visskaistākais, vislabākais vīrietis pasaulē! Mēs gulējām pludmalē kopā ar bērniem, un visi apkārtējie apbrīno: kāds skaists pāris! Kāds jaunais tētis! Un pārsteidzoši, viņš arī uzskata mani par skaistuli! Teica, ka jau fotogrāfijā esmu iepatikusies, bet dzīvē esmu vēl labāka, ka viņš iemīlējās, kad mani ieraudzīja dzīvajā. Tiesa, viņš to man pateica daudz vēlāk, ziemā.
Bija daudz situācijas, kurās mans vīrs jau izkliegtu rupjības un palaistu dūres, bet šis vienmēr palika mierīgs, nereizi nepacēla balsi, nereizi neatļāvās mani pat par muļķi nosaukt. Godīgi sakot, es biju šokā. Bērni iemīlējās līdz ausīm, jo pa 8 dienām viņš deva mums visiem tik daudz uzmanības un rūpes, tik daudz izpildīja mūsu slēptās vēlēšanās, cik mēs mājās neredzējām visas dzīves laikā …
Un šī ir pēdējā diena. Viņš aizbrauc. Man gribas raudāt, gribas viņu apņemt un viņu neatlaist … Bet, es stāvu klusējot. Negribu ļaut viņam to prieku redzēt mani asarās. Esmu stipra. Man neviens nav vajadzīgs. Un es zinu, ka turpinājuma nebūs. Viņš atgriezīsies savās ārzemēs un aizmirsīs mani.
Tās ir beigas.
Tā es domāju, kad viņš brauca prom. Bet, pēc tam raudāju trīs dienas. Sapratu, ka man viņš vajadzīgs.
Viņš man piezvanīja trešajā dienā. Un es teicu, ka mums ir jāpārtrauc saziņa, jo tāpat tam nav jēgas. Un tad viņš pirmo reizi uzkliedza man. Teica, ka es esmu muļķe, ka viņš mani neatlaidīs, un ja es vēlreiz kaut ko tādu izteikšu, tad atbrauks un nopērs mani, kā mazu meiteni. Teica, ja kādu mīli, tad jātur cieši ar abām rokām un nedrīkst laist vaļā. Kāda jēga būt lepnai un vienai?
No šī brīža viss mainījās. Es mainījos. Atmetu lepnumu, iemācījos raudāt, iemācījos mīlēt. Kļuvu patiesi laimīga. Nokārtoju laulības šķiršanu. Kad mans vīrs saprata, ka man ir cits un tas ir viss, ka, patiešām viņu pametu, viņš pārvērtās. Nokrita ceļos. Rokas trīc, zobi klab. Lūdzās viņu nepamest. Vīrietis, kurš pirms mēneša mani piekāva līdz asinīm, tagad raudāja, lai es viņu nepametu. Man kļuva pretīgi. Es sapratu, ka drīzāk būšu vispār viena, nekā ar viņu.
Tagad viņš staigā pie manām paziņām un stāsta, kāda draņķe es esmu. Un turklāt, viņš aizmirst piebilst, ka pēdējos mēnešus bērniem nav devis ne centa. Jā, man arī nevajag. Lai dzīvo kā grib, bet es dzīvošu, kā es gribu.
Jaungada svētkos mans mīļotais atkal atbrauca un uzaicināja mani uz mājām, lai iepazītos ar viņa vecākiem. Viņi ir jauni, inteliģenti, izglītoti cilvēki. Pieņēma mūs pārsteidzoši laipni. Pat neskatoties uz to, ka esmu vecāka un ar diviem bērniem. Tā kā būtu nokļuvusi pasakā, kurā visi mani mīl un visi mani pieņem. Tagad es atkal gaidu viņu, šoreiz līdz vasarai. Viņš grib, lai es pārbrauktu pie viņa vecākiem, dzīvotu tur un gaidītu viņu. Viņš grib, lai es viņam dzemdētu dēlu.:)
Es nezinu, kas notiks tālāk, bet dzīvot kā agrāk, es vairs negribu. Es visumā varu nodrošināt sevi un bērnus, man nav vajadzīgs sponsors vai «vīrietis mājās», man tikai vajag nedaudz uzmanības un rūpes. Un mans mīļotais dod man to visu pat tagad, kad viņš atrodas otrā Eiropas galā. Tagad es neesmu ne m*, k* un p*, tagad esmu mīļotais eņģelis. Pirmo reizi dzīvē es jūtos mierīga un laimīga. Sakiet, vai tiešām esmu muļķe?
P.S. Piedodiet par kļūdām. Ir nakts, rakstu telefonā, un vēl tā stulbā automātiskā aizvietošana Būšu priecīga dzirdēt kā sieviešu, tā arī vīriešu viedokli.