Džordžs Deiviss bija parasts strādnieks v.i.e.t.ē.j.ā. ķīmiskajā rūpnīcā. Bet, kad rūpnīcas direktors tika atlaists par naudas izkrāpšanu un pēc tam n.o.n.ā.c.a. tiesas priekšā, r.ū.p.n.ī.c.a. sāka samazināties.
Jaunais režisors, 36 gadus vecs puisis, slikti pārzinot šāda darba vadīšanas detaļas, viņu gandrīz pilnībā sagrāva. Džordžs tika sagrauts un nolēma sākt nodarboties pats ar savu biznesu. Viņš makšķerēja.
Agrāk tas bija viņa hobijs, bet tagad viņš sāka zvejot nopietnākos daudzumos un pārdot to tuvējā ciematā vietējā zivju veikalā. Protams, viņš n.o.p.e.l.n.ī.j.a. pieticīgu naudu, taču viņam pietika, lai d.z.ī.v.o.t.u. tālāk, un viņš nesūdzējās.
Viņš nedzīvoja pašā ciematā, bet 10 kilometrus no tā. No tēva viņam palika mantojumā māja upes krastā ar nelielu piestātni. Džordža pats ar savā rokām uzbūvēja laivu. Laivas dzinējs dažkārt niķojās, bet viņš n.e.g.r.a.s.ī.j.ā.s. ar to doties garos ceļojumos, tāpēc viņam ar to pietika.
Jau bija rudens, un Džordžs nolēma agri no rīta doties zvejā. Viņš iedarbināja laivu un aizbrauca uz savu iecienītāko zvejas vietu. Šī vieta atradās puskilometra attālumā no piestātnes, vieta bija klusa, neviens šeit nemakšķerēja, izņemot pašu Džordžu.
Loms šeit bija patiešām labs. Viņš pēkšņi pretējā krasta zāles biezoknī ieraudzīja kaut ko melnu. Viņš nolēma piepeldēt tuvāk un paskatīties. Kad viņš nonāca pietiekami tuvu, viņš bija samulsis. Pie krasta atradās gara , vismaz 2 metru kaste. Viņš izkāpa uz sauszemes un izvilka kasti no ūdens.
Ar instrumentiem, kuri atradās viņam laivā, viņš kasti atvēra. Un tad viņš vienkārši apstulba. Kastē bija apmēram divdesmit gadus vecs puisis. Izskatījās, ka noģībis. Džordžs to saprata, kad ieraudzīja, ka puisis elpo.
Pirmā elpa
Acīmredzot svaigs gaiss ietekmēja plaušas. Un pēc pāris minūtēm puisis pamodās un uzlēca:
-Kur es esmu? Kas esi tu?
– Nē, kas esi tu? Kāpēc esi kastē? Es tevi atradu pirms divdesmit minūtēm. Es te makšķerēju, bet ieraudzīju kasti.
– Man vajag pazvanīt. Ir jums līdzi mobilais telefons?
– Līdzi nav. Ejam uz māju, es tev iedošu telefonu.
Puisis, kurš īsti neuzticējās vīrietim, kurš viņu atrada, nevilcinājās un ielēca laivā. Viņi peldēja uz piestātni. Puisis velējās pazvanīt savai ģimenei.
Pēc 3 dienām
Pirms trim dienām Džonsona ģimeni piemeklēja katastrofa. Viņu vienīgais dēls, priekšzīmīgs koledžas students, izskatīgs vīrietis, pēkšņi pazuda. Tēvs viņu atrada dārzā blakus ieslēgtam zāles pļāvējam. Viņš mēģināja viņu pamodināt, bet nekas neizdevās. Atnākušais policists nevarēja sataustīt pulsu, un puiša ķermeņa temperatūra ievērojami bija pazeminājusies.
Policists sniedza šausmīgu atbildi ģimenei: “Jūsu dēls ir aizgājis mūžībā. Lūdzu, pieņemiet manu līdzjūtību.” Vecāki pasūtīja kasti no vietējā amatnieka. Puisis tika tajā ielikts un ievietots katafalkā. Vecāki nosūtīja automašīnu uz vietu dažu kilometru attālumā no pilsētas, un viņiem pašiem bija jāseko, bet automašīna pēkšņi salūza, un viņi izbrauca pēc 40 minūtēm.
Ceļu klāja migla, kas šeit bija nepārtraukti bijis nedēļu. Katafalks, bija vecs un aizmugures durvju slēdzene netaisījās ciet. Kaste izkrita un ieslīdēja tieši upē. Vadītājs uzreiz nepamanīja zaudējumu, un, kad to atrada, jau bija par vēlu.
Kasti straume aiznesa gar nemierīgo upi, kas plūda zem tilta, un rezultātā Džordžs to atrada. Vecāki divas dienas mēģināja atrast kasti ar dēlu un uz viņa zvanu reaģēja vienlaikus šausmās un sajūsmā.
– Čau mammu. Te Čārlijs.
– Kas tas ir? Kas par joku? Mans dēls ir pazudis.
– Mammu, tas tiešām esmu es, tavs dēls. Es nezinu, kas notika, bet kāds zvejnieks mani atrada kastē.
– Kas? Čārlijs, vai tā ir taisnība, vai ne? – mamma atpazina sava dēla balsi.
– Jā, es tā esmu, mamma. Es esmu šī cilvēka mājā, ja ne viņš, tad es nezinu, kas ar mani būtu noticis.
“Pasakiet man adresi, un mēs dosimies tur.”
Vecāki ieradās un pateicās zvejniekam par dēla glābšanu. Kā vēlāk izrādījās, Čārliju piemeklēja krampji. Viņš pat nespēja bilst ne vārda saviem vecākiem.
Visticamāk, šāds stāsts liekas nereāls, taču šajā brīdī mēs saprotam, ka mums ir jāmīl sava ģimene un jāsargā tā no dažādām dzīves likstām.
