Un viņš rīkojās pareizi!
Savu sievu pazīstu kopš skolas laikiem, mācījos kopā no piektās klases un kopā beidzu skolu, izlaiduma ballē pat atzinos viņai mīlestībā, bet atpakaļ saņēmu tikai klusumu..
Pēc tam es ļoti iedziļinājos sevī un iepazīšanās ar meitenēm noliku galīgi maliņā.. Iestājos augstskolā studēt un beigās pat saņēmu sarkano diplomu.
Kad mācījos universitātē, katru gadu gāju uz absolventu salidojumu, cerībā ieraudzīt savu pirmo mīlestību – viņa neieradās.. Kāds no maniem draugiem stāstīja, ka viņa ir aizbraukusi dzīvot un mācīties uz citu pilsētu. Pēc universitātes man paveicās, un es gandrīz uzreiz atradu labu darbu, mana karjera ātri gāja uz augšu, un trīs gadus vēlāk es jau biju savā uzņēmumā nodaļas vadītājs.
Dabiski, ka šajā laikā man bija kaut kādas attiecības ar meitenēm, bet nevienas attiecības nebija īstas, jo kaut kur sirds dziļumos bija viņa, tā vienīgā un īstā pirmā mīlestība..
Un, kad ierados skolā uz nākamo absolventu tikšanos, neticēju savām acīm, viņa bija manā priekšā, man krūtīs kaut kas drebēja.. Pēc tikšanās mēs ar bijušajiem klases biedriem nolēmām sarunas turpināt kafejnīcā, viņa devās mums līdzi. Tur mēs runājām.. viņa stāstīja, ka pēc studiju beigšanas, viņas profesijā kaut kas nav izdevies un viņa nolēma atgriezties dzimtajā pilsētā. Sarunas laikā mūsu starpā uzliesmoja jūtas, sapratu, ka vairs nevaru viņu pazaudēt.
Mēs sākām satikties, es biju septītajās debesīs, un tad es lūdzu viņai kļūt par manu sievu, un viņa piekrita…
Viņa sāka dzīvot manā dzīvoklī, kuru īrēju pilsētas centrā, mana alga pietika visam un es viņai teicu, lai viņa nesteidzas meklēt darbu…
Principā man piestāvēja, ka sieva ir mājsaimniece, mājā vienmēr būs garšīgs svaigs ēdiens, tīrība un kārtība. Sākumā viss bija kārtībā, un tad es sāku ievērot, ka, pārnākot mājās no darba, viņa visu laiku ir nogurusi un praktiski nepievērš man uzmanību. Tālāk seko pats interesantākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!