Ilgvaram pēdējā laikā neveicās. Viņam šķita – tas ir tikai teorētiski, ka melnā svītra mijas ar balto, bet dzīvē viss ir savādāk. Pirms gada vīrieša dzīvē viss sāka iet greizi, un situācija neuzlabojās. Sākās viss ar to, ka Ilgvars tika atlaists no darba. Viņš jau desmit gadus strādāja autopārvadātāju firmā un saņēma labu atalgojumu.
Bet tad tika iecelts jauns priekšnieks, kurš sāka visu mainīt, slēpjoties aiz modernā vārda “optimizācija”. Bet patiesībā daļu pārvadājumu maršrutu slēdza, tāpēc vairāki šoferi palika bez darba, tostarp Ilgvars. Šķita, ka izredzes atrast jaunu darbu nemaz nav tik sliktas, bet Ilgvaram nekādi neizdevās tikt “jaunā robā”.
Tad viņš nospļāvās un sāka strādāt par taksistu kā pašnodarbinātais, veicot pārvadājumus ar savu personīgo automobili. Klientu bija daudz, bet taksometru vadītāju arī ne mazums. Tāpēc, lai vismaz kaut ko nopelnītu, vīrietim nācās strādāt caurām dienām un pat naktīs.
Sandrai, Ilgvara sievai, šāda lietu kārtība nepavisam nepatika. Vīrs vienmēr bija ceļā, bet ar naudu tik un tā bija švaki. Turklāt pusi no ienākumiem nācās tērēt spēkrata remontam. Sandra, protams, kurnēja, reizēm raudāja, bet ko darīt? Viņa joprojām mīlēja savu vīru. Labi, ka vismaz veikalā, kurā sieviete strādāja par kasieri, ar samaksu darbiniekiem viss bija kārtībā.
Ilgvars saprata, ka tas nav normāli. Viņš taču gribēja dažkārt palutināt sievu ar dāvanām, veikt remontu dzīvoklī un galu galā laist pasaulē bērniņu. Bet kā to visu īstenot, ja nav finansiālas stabilitātes? Šodien tev ir nauda kabatā, bet rīt tajā svilpo vējš?
Tajā janvāra vakarā Ilgvars kā parasti ar savu auto gaidīja klientus pie dzelzceļa stacijas. Un atkal šķita, ka viss ir velti. Pasūtījumu bija maz, pēc Jaunā gada vienmēr pasažieru paliek mazāk, tas ir fakts. Te pēkšņi viņš ieraudzīja, ka no stacijas puses viņa virzienā jož augumā sīka tantiņa ar vecu dūnu šalli galvā un nobružātā dūnu jaku mugurā.
– Dēliņ, aizved mani uz kapsētu, viņa lūdza, kad Ilgvars atvēra automobiļa logu.
– Uz kapsētu? Vecmāmuļ, šķiet, ka šobrīd nav īstā sezona, lai turp dotos, turklāt sāk satumst. Un brauciens nebūs lēts, aptuveni aptuveni 20 eiro, sacīja vīrietis.
– Nekas, aizved mani turp. Nauda man ir, klusi atbildēja sirmgalve.
Ilgvars tikai paraustīja plecus – ja jau klients maksā, var viņu kaut uz Mēnesi aizvest! Turklāt večiņa izskatījās visnotaļ saprātīga.
Ilgvars apstājās pie kapsētas galvenās ieejas. Sirmā kundze viņam pasniedza 50 eiro banknoti.
– Vecmāmuļ, vai jūs nevarējāt samainīt naudu stacijā? Man nav ko izdot no tik lielas summas, saniknots bija Ilgvars.
– Tev nekas nav jāmaina, dēls. Ņem visu. Es redzu, ka tu esi labs cilvēks, tev vajag vairāk nekā man, vecā sieviete klusi atbildēja.
– Bet tas ir par daudz, es taču teicu 10 eiro, Igors nomurmināja un piebilda: Nu, ejat skatieties, ko gribējāt. Es jūs gaidīšu un aizvedīšu atpakaļ uz pilsētu. Mēs naudu samainīsim tur.
– Tev nav mani jāgaida. Es pati tikšu galā, večiņa teica.
– Pati? Vecmāmuļ, jūs esat traka? Ārā ir ziema, saule jau norietējusi. Vai plānojat šeit pavadīt nakti? neizpratnē bija Ilgvars.
– Jā, pēc manis atbrauks. Brauc atpakaļ, lai Dievs tevi svētī, vecā sieviete neskaidri atbildēja un atvēra mašīnas durvis.
Ilgvars pārsteigts sarauca uzacis: kurš gan varētu atbraukt večiņai pakaļ? Tad pēkšņi viņam piezvanīja kāds pastāvīgais klients un lūdza steidzami atbraukt.
Večiņas doto banknoti vīrietis iebāza jakas iekšējā kabatā un aizbrauca no kapsētas. Turpmāko stundu viņš vadāja savu pastāvīgo klientu darba darīšanās. Tad parādījās vēl viens pasūtījums. Igora garastāvoklis manāmi uzlabojās – šodien viņš bija nopelnījis labu naudu!
Pēc darba viņš izņēma no kabatām naudu, lai to saskaitītu, un pēkšņi sajutās kā dabūjis strāvas triecienu. Večiņa bija viņu apkrāpusi – viņas dotā banknote bija vienkārša spēļu nauda. Kā gan viņš to uzreiz nepamanīja?
Igors drebēja aiz dusmām un nolēma atgriezties kapsētā. Varbūt vecā negatniece joprojām ir tur? Lai gan izredzes bija mazas. Taču vīrieti vadīja dusmas. Viņš gribēja atrast veco dāmu un kārtīgi sakratīt aiz apkakles par viņas blēdībām.
Viņš ieradās kapsētā, kad bija jau pavisam satumsis. Emocijas bija nedaudz pierimušas. Viņš jau grasījās doties atpakaļ, bet tad netālu Mēness gaismā, pie kāda krusta pamanīja sakustēšanos. Uz muguras neviļus uzmetās zosāda.
Un tad Ilgvars ieraudzīja veco sievieti! Viņa sēdēja apmēram piecdesmit metru attālumā, iegrimusi sniegā un pieķērusies pie kāda pieminekļa. Ilgvars steigšus devās pie viņas, paņēma aiz pleciem un pa sniega kupenām aizvilka līdz mašīnai. Večiņa bija pārsalusi, vēl mirklis un viņa jau būtu mirusi.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
