Pagājušā pavasara vidū man piezvanīja bijusī vīramāte un sāka augstprātīgā tonī diktēt, kas man jādara:
– Marinai drīz būs izlaidums! Tā kā jūs esat māte, jums ir jāpārliecinās, ka jūsu meitai ir viss. Pirmkārt, jums ir jāgatavo tusiņš.. Otrkārt, tu nopirksi viņai skaistu kleitu. Treškārt, jums būs jāmaksā par sava bērna vizāžistu un frizieri. Un tas, ka viņai maija sākumā paliek astoņpadsmit, nenozīmē, ka viņa pārstāj būt tava meita!
Godīgi sakot, tajā brīdī man ļoti gribējās viņu aplamāt. Bet es savaldījos un vienkārši izslēdzu telefonu. Tajā pašā dienā es nebiju slinka un pat nomainīju telefona numuru..
Ilgu laiku, kā bija paredzēts, es maksāju alimentus savai meitai. Turklāt es viņu apģērbu, maksāju par pasniedzējiem un devu naudu dažādām vajadzībām. Bet tagad, kad Marinai ir astoņpadsmit, es nevienam vairs neko neesmu parādā. Viss!!
Kad apprecējos, mani nelaiķi vecāki bija ļoti neapmierināti ar manu izvēli. Līgavainis bija desmit gadus vecāks, viņam nebija augstākās izglītības, un viņam nebija arī normāla darba. Tālāk seko pats satraucošākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!