Mani sauc Jānis. Vecāki mani ļoti stingri audzināja. Viņi mani pārliecināja, ka man labi jāmācās, citādi es neko nesasniegšu šajā dzīvē. Un, sākot no otrās klases, es biju teicamnieks skolā.
Šī iemesla dēļ klases biedriem es ļoti nepatiku. Daudzi no viņiem bija vienkārši greizsirdīgi uz mani. Lai gan es ne pie kā nebiju vainīgs: kurš gan viņiem neļāva normāli mācīties? Viņi vienkārši bija slinki, un tas arī viss.
Kopumā es pabeidzu skolu ar zelta medaļu un pēc tam viegli iestājos ļoti prestižā institūtā. Protams, institūtā mācījos ļoti labi. Tāpēc pēc institūta beigšanas man uzreiz piedāvāja darbu lielā un pazīstamā uzņēmumā.
Es ātri izveidoju sev labu karjeru un kļuvu par nodaļas vadītāju. Kopumā man darbā iet lieliski. Bet es nevaru lepoties ar panākumiem savā personīgajā dzīvē.
Es vēl neesmu apprecējies, lai gan man jau ir 32 gadi…
Un nesen es satiku sievieti vārdā Sintija. Mēs iepazināmies iepazīšanās vietnē.
Pēc divu nedēļu tiešsaistes tērzēšanas es viņu aicināju ārā.
Es negribēju, lai sieviete būtu kopā ar mani tikai tāpēc, ka pelnu labi, un tāpēc nolēmu izlikties par ubagu un pārbaudīt šo sievieti.
Kad mēs pirmo reizi ar Sintiju satikāmies, es viņu vienkārši uzaicināju pastaigāties pa parku. Viņa pārsteigta paskatījās uz mani, bet piekrita…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!