Artūrs pirmo reizi iemīlējās skolā. Desmitajā klasē viņam pievienojās jauna meitene. Viņas vārds bija Natālija. Viņa bija skaista un maiga meitene. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Arī Natālijauzreiz iemīlējās Artūrs. Viņiem bija vētrains romāns, tomēr kaut kas nogāja greizi..
Taču viss neizvērtās tik vienkārši, kā viņi bija cerējuši. Natālijas vecāki bija pret viņu attiecībām. Viņi negribēja, lai Natālija aizpildītu savu galvu ar romantiku, nevis mācībām. Vecāki jau bija ieplānojuši viņas tuvāko nākotni pēc skolas beigšanas – Natālijai bija jādodas uz institūtu galvaspilsētā.
Savukārt Artūram bija tikai plāni apprecēt sievieti, kuru viņš bija izvēlējies. Natāliju uzjautrināja Artūra nopietnie nodomi.
Drīz Natālija devās studēt, un Artūrs iestājās tehniskajā skolā. Viņš dzīvoja kopā ar tanti. Viņi dzīvoja nabadzīgi, jo tante viņu audzināja viena, turklāt viņa bija smagi slima.
Natālija atbrauca mājās uz brīvdienām. Natālijas dzimšanas dienā Artūrs viņai sagatavoja pārsteigumu.
Natālija jau iepriekš bija izturējusies nedraudzīgi un vēsi, taču viņa bija ļoti apmierināta ar Artūra sarīkoto ballīti uz jumta. Pateicībā Natālija dāvāja Artūram mīlas nakti – tante nakšņoja pie viņas tantes.
Kad Artūrs no rīta pamodās, viņš neieraudzīja Natāliju blakus. Uz galda stāvēja zīmīte: “Nemeklē mani. Tu neesi manā gaumē. Es gribu dzīvē kaut ko sasniegt. Es negribu, lai tu man traucē”.
– Vai es traucēju? Nu, labi, ka tas ir beidzies! – ar aizkaitinājumu iesaucās Artūrs.
Pagāja gads. Kādu vakaru tantei bija nopietna saruna ar Artūru:
– Kāpēc tu neko neteici par to, ka tev būs bērns?
– Tante Māra, kāds bērns? Par ko tu runā?
Tad tante Māra viņam pastāstīja viņu pilsētiņas baumas, ka Natālija šeit ieradusies pirms trim mēnešiem, šeit dzemdējusi, uzrakstījusi atteikuma vēstuli un bērnu nodevusi bērnunamā. Un bērna tēvs esot Artūrs.
– Ko mēs darīsim, Artūr? Mums bērns ir jāizņem no bērnunama. Viņš ir tavs dēls.
Artūrs bija gatavs uzņemties atbildību par dēla likteni. Un, apstiprinājis paternitāti, Artūrs paņēma bērnu mājās.
– Nu, Artūr, tu tagad esi tētis! – Tante Māra viņu apsveica. Protams, es tev palīdzēšu ar audzināšanu, bet, zini, ar to ir saistīti lieli izdevumi.
Tante Māra, es visu saprotu! Es pārcelšos uz vakara skolu un strādāšu.
Bērna vārds ir Sandis. Ar katru dienu Artūrs arvien vairāk pieķērās Sandim.
Tēvs visu savu brīvo laiku pavadīja kopā ar dēlu. Viņš nevarēja saprast tikai vienu lietu – kā Natālija varēja pamest dēlu?
Artūrs strādāja dienu un nakti, lai Sandim nekas netrūktu. Savu brīvo laiku viņš vienmēr pavadīja kopā ar dēlu. Arī Sandis ļoti mīlēja savu tēvu un vienmēr ar viņu konsultējās.
Tad nomira tante Māra. Artūrs bija ļoti noraizējies. Viņa dēlam jau bija 14 gadi. Tik grūts vecums – un tāda traģēdija!
Pāris dienas pavadījis kopā ar dēlu, Artūrs atgriezās darbā. Tajā laikā viņam jau bija savs uzņēmums, un viņam bija jāvelta daudz laika savam biznesam.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
