Diemžēl šodien visā Latvijā izplatīja sēru vēsti par talantīgu, cienījamu aktrisi. Pēkšņi aizsaulē devusies Latvijas Dailes teātra leģendārā aktrise.
Cilvēks un dvēsele ir nesaraujami saistīti. Kad fiziskais ķermenis nomirst, garīgais ķermenis uzsāk jaunu ceļu uz mūžīgo eksistenci. To, kur dvēsele nonāk pēc nāves, nosaka tas, kā cilvēks dzīvoja un kā viņa radinieki izturējās 40 dienu laikā. Saskaņā ar kristiešu paražām 3., 9. un 40. diena ir ļoti nozīmīgas. Tās ir robežas, kas uz visiem laikiem nošķir mūžīgo eksistenci no zemes eksistences.
40 dienas no nāves dienas nav viegls laiks. Tas nozīmē, cik ilgs ir ceļš līdz pēdējai atdusas vietai. Šajā laikā liela nozīme ir cilvēku lūgšanām par aizgājēju.
Aizsaulē aizgājusi ilggadējā Dailes teātra aktrise un rakstniece Mudīte Šneidere, kā paziņots teātra oficiālajā izteikumā.
Mudīte Šneidere dzimusi 1934. gadā un guvusi izglītību Latvijas Valsts Teātra fakultātē, pabeidzot to 1955. gadā, turpinot savu karjeru kā Dailes teātra aktrise. Viņa pilnībā veltījusi sevi teātra mākslai četrdesmit gadus, strādājot Dailes teātrī no 1955. līdz 1995. gadam
Mudīte Šneidere dzimusi 1934. gadā un guvusi izglītību Latvijas Valsts Teātra fakultātē, pabeidzot to 1955. gadā, turpinot savu karjeru kā Dailes teātra aktrise. Viņa pilnībā veltījusi sevi teātra mākslai četrdesmit gadus, strādājot Dailes teātrī no 1955. līdz 1995. gadam.
Jau 1957. gadā Mudīte Šneidere spilgti iezīmējās ar divām nozīmīgām lomām – Leldi Eduarda Smiļģa atjaunotajā izrādē “Spēlēju, dancoju” un Sandru Ventas Vīgantes darbā “Palmas zaļo vienmēr”, kas ieguva plašu publikas un kritiķu atzinību.
VIDEO:
Viņas turpmākajā karjerā būtisks bija viņas izteiksmīgais un pārliecinošais skatuves klātbūtne, piedaloties dažādos izrāžu žanros un sniedzot ieguldījumu režisoru izcilajos darbos. Mudīte Šneidere tiks atcerēta kā profesionāle un aizrautīga teātra māksliniece.
Leģendārā aktrise sarakstījusi grāmatu arī par savu dzīvesbiedru, izcilo aktieri Hariju Liepiņu un vairākas citas, kuras viņas dzīvē vienmēr ir bijušas nozīmīgas. Autores klātbūtne un stāstījuma personiskais tiešums padara šos darbus par būtisku latviešu teātra vēstures sastāvdaļu.
