Diezgan bēdīgs stāsts, tajā paša laikā arī pamācošs. Stāstu lasiet turpinājumā!
Man ir divi dēli, tagad stāstīšu par jaunāko. Vecākais bez visādām problēmām sakārtoja savu privāto dzīvi, bet jaunākais izcieta gan sāpes, gan mokas, gan laimi.
Pirmā dēla meitene, kopā ar savu ģimeni nomira autokatastrofā. Bija sāpīgi skatīties uz dēlu, puisis noslēdzās sevī, mēs mēģinājām viņam palīdzēt, bet beigās nekas neiznāca, par laimi, viņš pats tika galā, sports un viņa tēva raksturs paveica savu.
Pāris gadus pēc traģēdijas viņš satika jaunu mīlestību. Meitene no nabadzīgas ģimenes. Meiteni audzināja vecmāmiņa, dzīvoja nabadzīgi, meitene invalīde – nopietnas problēmas ar kauliem (mugrkauls un kājas) turklāt viņa ir alerģiska. Viņiem izveidojās attiecības, dēls vienkārši mirdzēja laimē. Ar saviem spēkiem viņš nostādīja viņu uz kājām, plānoja bildināt, krāja naudu kāzām un savam dzīvoklim. Ne visi cilvēki iziet jūtu un mīlestības pārbaudījumus.
Meitene sanatorijā (mans dēls uzstāja doties uz turieni, lai ārstētos) iepazinās ar vīrieti un viņiem sākās romāns. Sākumā viss sākās ar nevainīgu saraksti, bet vēlāk sākās reālas tikšanās un krāpšana. Dēls par visu uzzināja nejauši, datora remonts negaidīti atklāja mīļotās meitenes otru pusi. Mēs otrreiz izcietām šausmas, kā pēc pirmās meitenes nāves, bet šoreiz bija pat trakāk. Dēls salūza, sāka tusēt un dzert, pēc tam pazuda.
Tā meitene raudāja, lūdzās viņam piedošanu un dot pēdējo iespēju, bet kad viņš pazuda, viņa mēģināja uztaisīt pašnāvību (izglāba). Par dēlu nekas nebija dzirdams vairākus mēnešus, mēs visi gandrīz vai jukām prātā. Pēc tam gan meitenei, gan ģimenei viņš piezvanīja. Meitenei pateica, ka ir piedevis, bet atpakaļ pie viņas neatgriezīsies, bet mums pateica, ka viss ir labi, lai neuztraucamies. Pamazām dēls zvanīja mums ar vien biežāk, izrādās, ka viņš ar draugu aizbrauca uz citu pilsētu un sāka visu no nulles, sāka kārtot savu dzīvi un no jauna stāties uz kājām.
Pēc trīs gadiem, dēls atgriezās mājās, ar sievu un zīdaini. To visu redzēja viņa bijusī draudzene (tā pati invalīde) un viņas psihe neizturēja, salūza. Meitene noslēdzās sevī, pārstāja runāt un kļuva par dārzeni, ar laiku viņai atkal sākās problēmas ar kauliem un viss atgriezās pie tā, kur bija sākumā. Meiteni ir žēl, bet viņa nevar nevienu vainot, viņa pati visu sabojāja tad, kad mans dēls viņai palīdzēja! Tagad viņa nedzīvo, bet mokās. Dod Dievs viņai vēl vienu iespēju laimei, visi kļūdās, mēs visi esam cilveki.
