Jau pagājušas divas nedēļas kopš dienas, kad pieķēru viņus gultā pašā nepiemērotākajā brīdī. Tu pat iedomāties nespēj, kādu skandālu es sataisīju! Protams, par kāzām vairs nebija runas.
– Nelietis, ienīstu viņu, ienīstu savu māsu! – es dusmīgi uzsitu ar dūri pret bāra leti.
– Tu atkal sāc? – mana draudzene Katrīna bija sašutusi. – Sintij, es to vairs nevaru izturēt! Nu, cik var? Kāpēc tu mani atvedi šeit? Tu man visu laiku stāsti par to, cik negodīgi pret tevi izturējās. Tad kāpēc vēlreiz pieminēt pagātni? Tu taču jau biji nolēmusi sākt dzīvi no baltas lapas.
Protams, viņai viegli runāt. Galu galā, tas nebija viņas līgavainis, kurš viņu piekrāpa tieši pirms kāzām! Un lai nu ar ko, bet ar manu miesīgo māsu! Ienīstu viņus abus!
Kā vispār var aizmirst ko tādu? Tagad es ne tikai negribu redzēt līgavaini, bet arī savu māsu! Un, starp citu, mēs dzīvojam vienā dzīvoklī!
Jau pagājušas divas nedēļas kopš dienas, kad pieķēru viņus gultā pašā nepiemērotākajā brīdī. Tu pat iedomāties nespēj, kādu skandālu es sataisīju! Protams, par kāzām vairs nebija runas. Pēc tam trīs dienas nepārtraukti raudāju. Tajā laikā mani atbalstīja un mierināja tikai Katrīna. Iespējams, pateicoties viņai, es spēju pārdzīvot šķiršanos ar Juri, kurš bija mana pirmā un vienīgā mīlestība.
Es joprojām dusmojos uz savu māsu. Varbūt ar laiku es spēšu notikušo aizmirst un viņai piedot. Bet, kā saka: cilvēks domā – Dievs dara.
– Es tevi neuzaicināju uz klubu, lai atkal raudātu par sava bijušā nodevību, – es teicu un pagriezos pret bārmeni: Atkārtojiet!
– Tātad, acīmredzot, atkal kaut kas noticis, Katrīna pauda, vērojot mani.
Es atkal pamāju bārmenim.
– Mīļā, varbūt tev pietiek dzert, – Katrīna domīgi sacīja. – Vispirms pastāstīsi man, kas notika, un tad kopā izlemsim, ko darīt. Mums vēl būs laiks, lai piedzertos.
Es pasmaidīju un novirzīju skatienu no izskatīgā bārmeņa uz savu draudzeni. Zināmos aspektos viņai ir taisnība. Pirmkārt, man jāpastāsta iemesls, kāpēc es viņu nedēļas vidū izvilku no mājas un aizvedu uz pirmo klubu, kas pagadījās.
Tomēr tas īsti nebija pirmais, kas pagadījās, diezgan populārs klubs. Es gribēju to apmeklēt jau sen, bet Juris nepiekrita. Viņš pastāvīgi atkārtoja, ka mums nav naudas šādām izklaidēm. Viņš sapņoju iekrāt naudu, lai nopirktu savu māju. Viņš teica, ka negrib dzīvot ar manu māsu zem viena jumta. Bet tagad viņš jūtas apmierināts ar visu. Nelietis!
– Šorīt mana dārgā māsa paziņoja, ka ir stāvoklī no Jura un viņi gatavojas precēties, – es izdvesu, vērojot, kā mainās emocijas draudzenes sejā.
– Šausmas! – viņa teica, arī pamājot bārmenim.
Katrīna skaļi nopūtās un paskatījās uz mani.
– Tas vēl nav viss, – es turpināju.
– Pastāsti man!
Es nespēju novaldīt nervozus smieklus. Acīmredzot mana draudzene, tāpat kā es, vairs nespēj mierīgi reaģēt uz visu, kas saistīts ar manu bijušo otro pusīti. Neslēpšu, ka Katrīnai visu mūsu attiecību laiku ar Juri bija jāuzklausa manas žēlabas, kad mēs sastrīdējāmies.
– Šis brīnišķīgais pāris dzīvos mūsu dzīvoklī.
– Jopcik rāzīt! – Katrīna iesaucās. Es piekrītoši pamāju ar galvu.
– Nē, nu ko vēl par šo situāciju var teikt? Tieši tā: neko! Tagad var tikai noslīcināt, kā saka, visu vilšanos un sāpes.
– Un ko tu grasies darīt? – Katrīna pēc brīža pavaicāja.
– Tagad? Neko! – atbildēju un uzsmaidīja bārmenim, kurš jau saprata, kas mums vajadzīgs, bez liekas runas. – Es gribu aizmirsties. Rīt es padomāšu par to, kādas šausmas notiek manā dzīvē.
– Es pieņemu, ka tu jau esi izdomājusi risinājumu?
– Kā gan citādi! Man ne vienmēr ir jābūt labai meitenei. Es viņiem dāvāšu tādu saldu dzīvi! – es kareivīgi noteicu.
– Tas ir labi, Katrīna teica un mīļi man uzsmaidīja. – Bet es domāju, ka tev šodien pietiek zūdīties par pagātni. Mums rīt ir mācības, ja neesi aizmirsusi.
– To nevar aizmirst, kad tev par to atgādina katru sekundi, es aizvainoti nomurmināju. Es viņai sūdzos par savu nežēlīgo likteni. Es, tā teikt, izkratu savu dvēseli, bet viņa? – Es negribu iet mājās! Tur ir viņi, nu, šie…
Es mēģināju izdomāt, kādos vārdos nosaukt savu māsu un savu bijušo, lai tas izklausītos pieklājīgi, un draudzene saprastu, par ko ir runa.
– Nodevēji?! – Katrīna minēja, saprotot, ko es domāju.
– Tieši tā! – es priecīgi iesaucos.
Mani vienmēr pārsteidza draudzenes saprātīgums. Ja man būtu kaut kripatiņa tāda prāta kā viņai, es nebūtu sapinusies ar Juri! Un tagad man tik ļoti nesāpētu.
– Nu, ja vēlies, brauc pie manis, – draudzene ierosināja.
– Ne tagad! Es pat vēl neesmu dejojusi! Katrīn, lūdzu, nesabojā kaifu, – es nočukstēju, lūdzot viņu patusēt klubā vēl mazliet.
Es zināju, ka viņa mani šeit vienu neatstās. Tāpēc man bija divas iespējas: pirmā bija uzreiz doties mājās kopā ar viņu, otrā bija izlūgties nedaudz vairāk laika. Un, spriežot pēc tā, cik smagi viņa nopūtās, es sapratu, ka esmu iežēlinājusi savu draudzeni.
– Labi, bet tikai uz neilgu brīdi!
– Tu esi pati labākā! Tu to zini, vai ne? – es priecīgi iesaucos un metos apskaut draudzeni.
Es vairs neļāvos atmiņām par pagātni. Es nenācu uz klubu tāpēc… Lai gan, iespējams, tieši tāpēc. Kopumā atmosfēra darīja savu, un es aizmirsu par savām problēmām.
Uz mirkli novērsos no mūzikas un dejošanas, saprotot, ka man ir izkaltis kakls. Tāpēc nolēmu atgriezties bārā un pasūtīt kokteili. Paskatījos apkārt, meklējot draudzeni, lai pateiktu viņai par to.
Katrīna dejoja ar kādu izskatīgu puisi, pavedinoši skatoties viņam acīs. Es vienmēr brīnījos, kā viņai izdevās mierīgi izklaidēties ar puišiem, bet no rīta izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Sākumā man likās, ka tas ir traki, bet pēc tam…
Katrīna teica, ka tajā neesot nekā slikta, tā esot tikai ķermeņa vajadzība. Ja tu guli ar vienu un to pašu puisi, tās jau ir attiecības, sacīja draudzene. Un tieši no tām viņa visiem spēkiem cenšas izvairīties. Kāpēc? Man nav ne jausmas!
Nolēmu netraucēt draudzenei un devos uz bāru. Tik un tā plānoju uzreiz atgriezties pie mūsu galdiņa.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
