Dzīvē notiek visādi, cilvēki aiziet katrs savu ceļu, bet, dažkārt, pa vidiņam paliek atvasīte, kas visvairāk no tā visa cieš.. Šoreiz stāsts ir savādāks kā pierasts to dzirdēt.. Rakstu lasiet turpinājumā! Dzīvē ļoti svarīgi ir prast piedot, lai gan tas ne vienmēr ir viegli. Pat vislielākajiem ienaidniekiem vajag piedot, jo tas negatīvisms, ko cilvēks nes sevī visvairāk kaitē sev pašam.
Šīs meitenītes stāsts kādam varbūt šķitīs neiespējams, bet tā tik tiešām ir patiesība.
“Tagad manai meitai ir 11 gadi. Jau septiņus no tiem viņa nav redzējusi savu tēvu. Pēdējo reizi mēs tikāmies, kad meitiņai bija divi gadi… Viņš jautāja, vai ir iespēja atteikties no vecāku tiesībām un nemaksāt alimentus. Es piekritu… Man negribējās, lai meitiņa ciestu. Laikam jau tā nebija liela maksa bērna iespējamām, sāpēm un ciešanām..
Meita lieliski zināja, kas ir viņas tēvs un kādēļ viņš nav kopā ar mums. Es necentos meitai iestāstīt, ka tētis ir “kosmonauts vai tālbraucējs – kapteinis”. (kādēļ viņš nav blakus)..
Kad viņai palika 4 gadi, mēs nejauši uzzinājām, ka manam bijušajam vīram ir vēzis. Mēs piekritām satikties ar viņu parkā. Un lai gan vīrs lūdza tikšanos uz pāris stundām, viņam pietika ar 20 minūtēm. Pēcāk viņš pazuda, kā ūdenī iekritis.. Tālāk seko pats šokējošākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
