Visādi stāsti ir lasīti, bet šāds – pirmo reizi. Tik tiešām ļoti patiess, aizkustinošs un tajā pašā laikā skarbs stāsts.. Iesaku izlasīt ikvienam! Aizskart māti – aizliegts!!! Rakstu lasiet turpinājumā!
Diezgan ātri pēc bērna piedzimšanas māte pirmo reizi izdzird to, ka viņa ir slikta māte. Tēvu tracina tas, ka bērns bļauj, naktīs neguļ, māte nepaņem viņu uz rokām, liek sev blakus gulēt vai iet gulēt pie bērna, ka viņa nervozē par katru sīkumu un dzīvoklī nav kārtības. Visu dienu sēdējusi mājās – un ko darījusi? Vai tad grūti bija visu satīrīt? Pēc tam pieslēdzas vecmāmiņas: baro ne tā, nekāda režīma nav, pārāk maz sodi, pārāk daudz atļauj, pārāk maz mīli, pārāk maz šūpo uz rokām – viss ir nepareizi!
Pēc tam uzstājas vecāki smilšu kastē, kaimiņu tantes un bērnudārzu audzinātājas. Par ārstiem nemaz nerunāsim – par ko jūs, māte, vispār domājāt, gribat savu bērnu pazaudēt? Jā, protams, no pašas dzimšanas par to vien domāju un tas ir mans mērķis!
Uz to brīdi, kad bērns dosies uz skolu, viņa māte jau saraujas ik brīdi, kad kāds vēršas pie viņas, saraujas, gaidot nākamo sitienu, gatava nekavējoties paslēpt bērnu aiz muguras un pagriezties ar seju pret briesmām, atiežot zobus kā vilcene, iedzīta stūrī. Bet pēc tam, savam vilcēnam sarīkos tādu brāzienu, ka maz neliksies. Cik ilgi vēl man dēļ tevis būs jāsarkst un jābālē? Tālāk seko interesantākais.. Obligāti lasām!
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
