Piesardzīgi pieejot tuvāk, viņa saklausīja Viktorijas balsi – rotaļīgu un maigu.
Linda atvēra durvis un ieraudzīja savu vīru cieši apskāvušam Viktoriju. Viņa nespēja noticēt savām acīm—šķita, ka zeme zūd zem kājām, un viņu pārņēma sajūta, ka tūlīt zaudēs samaņu.
– Bet tu taču nemaz negribēji, lai es pie jums strādāju, viņa dzirdēja Viktoriju sakām.
– Nu, es nezināju, ka pie mums atnāks “laime” tavā personā, atbildēja Oskars.
– Tiešām, laime, iesaucās Linda, atverot durvis. Oskars un Viktoriju strauji atlēca viens no otra, bet bija jau par vēlu.
– Ja mēs nebūtu tevi nolīguši, es nekad nebūtu uzzinājusi, kāds lops ir mans vīrs, sacīja Linda.
Oskars klusēdams skatījās grīdā, nesakot ne vārda, bet Viktorija sāka trīcēt no bailēm.
– Linda, lūdzu, nestāstiet manai priekšniecībai par notikušo, viņa teica.
Linda sāka smieties par šādu aukles nekaunību.
– Ja tu domā, ka no šīs situācijas izkļūsi nesodīti, tad maldies. Un tu, — viņa norādīja uz savu vīru, — dodies uz viesnīcu. Kad es atgriezīšos mājās, es nevēlos tevi šeit vairs redzēt.
Linda paņēma dēlu aiz rokas un devās ar viņu kopā uz darbu.
Bet kā tu rīkotos Lindas vietā? Priecāsimies, ja dalīsies komentāros savā viedoklī/pieredzē!
