- Annij! Jūlija pazudusi! – Pēteris izmisīgā balsī kliedza klausulē.
- Kā pazudusi? Es pati viņu pie tevis aizvedu!
- Jā, bet pēc pāris stundām viņa teica, ka vajagot iziet ārā, draudzene viņai kaut ko ir atvedusi… Itkā aiziešot uz minūti, bet ir prom jau 2 stundas.
- Kā sauc draudzeni?
- Nezinu.
- Kāds tu esi muļķis. Tev pat bērnu nevar uzticēt! Tas arī viss, es atslēgšos, piezvanīšu viņas draugiem. Un Tu sēdies automašīnā un izbraukā apkārtni, varbūt sanāks atrast!
Es piezvanīju visiem viņas tuvākajiem draugiem. Neviens nezināja, kur viņa atrodas, izņemot Agnesi. Viņa neatbildēja uz tālruni. Whatsapā, klases grupā es atradu Agneses mātes numuru.
Piezvanījusi uzzināju, ka meitenes nav mājās un arī viņas vecāki nezināja, kur viņa atrodas, jo telefons bija izslēgts. Tikai viņiem, atšķirībā no mums, tas nelikās dīvaini..
Arī mūsu Jūlijas tālrunis tika izslēgts. Ir skaidrs, ka meitenes bija kopā. Steidzīgi saģērbusies, sazvanījusi Pēteri, teicu, ka tūliņ piebraukšu un sāksim kopā viņas meklēt.
Apmēram stundu braukājot pa apkārtni, rezultāta nebija. Tad negaidīti piezvanīja Pētera sieva un teica, ka Jūlija ir atgriezusies kopā ar savu draudzeni. Mēs steidzāmies uz mājām..
Meitenes sēdēja virtuvē, un Inga, mana bijušā vīra jaunā sieva, gatavoja viņām tēju.
– Kur tu biji, Jūlija? – es kliedzu.
-Kāpēc tu kliedz? Vairs nevar pat pastaigāties?!
– Vai jūs saprotat, kā jūs mūs pamatīgi nobiedējāt? – ierunājās Pēteris.
- Kāpēc tu mani uzskati par mazu meiteni? – Pār viņas vaigiem sāka līt asaras, – vai es esmu kaut kādā cietumā? Es izgāju pastaigāties ar draudzeni, un Jūs jau uztaisījāt pasaules galu!
Jūlija šņukstēja un caur viņas šņukstēšanu bija dzirdami tikai atsevišķi vārdi. Inga man piedāvāja arī tēju, bet es negatīvi pakratīju galvu. Viņa to beigās salēja meiteņu krūzēs..
It kā nekas nebūtu noticis, viņas apsēdās pie galda. Pēteris joprojām stāvēja un skatījās no meitas uz sievu un pēc tam uz mani. Jūlija jau bija nomierinājusies un bija pieķērusies cepumiem..
Es devos uz gaiteni un sāku aizpogāt zābakus.
- Pagaidi, kur tu ej Annij? – Pēteris steidzās man pakaļ, – kā ar Jūliju?
- Kas viņai ir? Mēs vienojāmies, ka viņa paliek pie Jums līdz svētdienai.
“Bet pēc visa notikušā Tu nevēlies ar viņu parunāt?”
- Noteikti nē. Un Tev arī to neiesaku. Bet, protams, ja vēlies, vari mēģināt,” – sniedzos pēc durvju roktura.
- Kā tu vari tik mierīgi aiziet? Viņa pazūd, pēc tam atgriežas tā, it kā nekas nebūtu noticis, sarīko histēriju, un Tu vienkārši dosies mājās?
– Ja tu nesaproti, Pēter, tā nav vairs tā mazā Jūlija, pie kuras tu esi pieradis. Viņa ir pusaudzis. Nākamās divas dienas tās ir tavas rūpes,” es izgāju ārā un aizcirtu durvis.
Pēteris palika apstulbis stāvam ar plaši atvērtām acīm. Un es mierīgi atgriezos mājās, ielīdu zem segas un turpināju skatīties seriālu. Arī viņam pienācis laiks iepazīties ar pusaudža vecumu…
Kopš tā laika es sāku biežāk sūtīt Jūliju pie viņas tēva, nedēļas nogalēs. Es nevaru tikt galā ar šo emocionālo gaļasmašīnu viena..
Kā Jūs tikāt galā ar saviem pusaudžiem? Vai arī Jūs jaunībā bijāt “dulli”? Atbildi rakstiet komentāros zem facebook ieraksta!
