Labi, lai tā būtu. Protams, es gaidīju citādu uzņemšanu, taču viss vēl nav zaudēts. Esmu pats vainīgs – man vajadzēja nodibināt saikni ar viņu agrāk, bet tagad esmu savārījis putru…
– Vai Tu Ģirt, un mana mamma kopā strādājat? Viņa man stāstīja, bet es aizmirsu, piedod,” Pēteris paskatījās uz mani tik cieši, ka es pat nodrebēju.
- Jā. Es strādāju ar klientiem, tava mamma nodarbojas ar finansēm. Mēs esam celtniecības uzņēmums..
– Uzņēmums man maz interesē. Vairāk interesē par tevi..” Pēteris noklepojās, it kā sakopojot savas domas. – Es saprotu, ka Tev ar mammu viss notiek maksimāli nopietni?
- Jā, mēs kāzām gatavojamies..
- Jauki. Un kā tu plāno viņu uzturēt?
– Nu kā… Man ir diezgan pieklājīga alga..
– Vai tie ir pieklājīgie 900 euro? – puisis gandrīz atklāti ņirgājās par mani. – Tātad tu domā, ka jūsu vecuma vīrietis var lepoties ar 900 eur ienākumiem un amatu, kā jūs izteicāties, “darbs ar klientiem”?! Negods!
Man bija teikts, ka mīļoto sieviešu pieaugušie dēli nav pārbaudījums vājajiem.. Ir labi, ja tas nebeidzas ar kautiņu. Es paskatījos uz Ievu, meklēdams atbalstu, bet viņa skumji nolaida skatienu, skatījās uz galdu.
- Jaunais cilvēk, es esmu divreiz vecāks par tevi.. Kāpēc tu uzdrošinies ar mani tā runāt?! – Atzīšos, pārgāju uz augstākiem toņiem.
– Jā, jo tu pavedināji mammu, un tagad gribi pārvākties uz manu dzīvokli! Pie velna, žigolo!
Izsakot šos vārdus, Pēteris man iesita pa seju. Sitiens bija tik spēcīgs, ka manā acu priekšā lidoja punduri, un manā galvā šķita tamburīna. Parādā nepaliku – iecirtu atpakaļ kaut kur pieres rajonā, kas jaunieti pilnībā saniknoja.
Vienkārši sakot, mēs ar viņu cīnījāmies. Diemžēl ne man par labu. Labi, ka Ieva reaģēja laicīgi – viņa sāka mūs šķirt, kliedzot “atlaid viņu, ko tu dari.”
Tajā pat vakarā mēs izlīgām malkojot to pašu konjaku..
- Ģirt, piedod, ka sasitu tev seju. Tikai saproti to pareizi – mamma atved vīrieti mājās. Viņa saka, ka precas. Tātad, ko man vajadzēja domāt?
- Jā, vienalga… Bet tā nav, kā tu domā, ka es pretendēju un grasos dzīvot šajā dzīvoklī.. Man ir savs dzīvoklis, un tur mēs dzīvosim ar tavu māti pēc kāzām.
“Labi,” Pēteris draudzīgi pasmaidīja un uzsita man pa plecu. – Bet, ja tu viņu aizvainosi, es tev salauzīšu žokli trīs vietās. Un tici man, es to varu!!
Nešaubos, ka man bija iespēja izmēģināt sava “padēla” cīņas prasmes. Kāds labs stimuls dzīvot kopā ar savu mīļoto sievieti mierā un saticībā! Kā Jums šķiet, vai šī ir normāla satikšanās? Komentāru rakstiet zem facebook ieraksta!
